A. Jarockim ir 30 gadu, un viņš studē doktorantūrā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātņu nodaļā. Pēc Daugavpils 16. vidusskolas absolvēšanas 1999. gadā jaunietis izvēlējās Rīgas Teoloģijas institūtu. To pabeidzot, bija izšķiršanās - iet garīdznieka ceļu vai darboties laicīgajā sabiedrībā. Dodot priekšroku otrajam, A. Jarockis saglabājis saikni ar bijušajiem pasniedzējiem, arī ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Kad premjers Valdis Dombrovskis devās uz Aglonu vai S. Āboltiņa pie kardināla Jāņa Pujata, A. Jarockis amatpersonām palīdzēja iejusties šajā vidē un sagatavoties lielajiem notikumiem. Arī Dienas saruna ar A. Jarocki notiek klusajā nedēļā, kas viņam ir īpaša.
Noslēpumainās īsziņas
Taču tikšanās iemesls ir pavisam cits. Dienas rīcībā nonāca informācija, ka A. Jarockis vērsies drošības iestādēs, jo drīz pēc stāšanās jaunajā amatā no nezināma telefona numura saņēmis īsziņas ar replikām par viņa profesionālo darbību un karjeru. Spīkeres preses sekretārs apstiprināja, ka ir lūdzis šādu palīdzību, - īsziņas nevarot uzskatīt par draudiem, taču tās «balansēja uz kaitināšanas robežas». A. Jarockis apgalvo, ka nezinot, kas tās sūtījis, bet uzticas kompetento iestāžu spējai to noskaidrot. «Es mediju saturam pieeju analītiski, man nav pieņemams, ka tajos ir daudz baumu un intrigu, apzināti vēlos no tā distancēties,» teica A. Jarockis, atsakoties izteikt minējumus.
Tāpēc var tikai pieņemt, ka pēc viņa ziņojuma par noslēpumainajām īsziņām to izplatītājs ir noskaidrots. Ja arī mazie vēstījumi bija domāti kā joks un paķircināšana, sekas, iespējams, ir divu pieredzējušu sabiedrisko attiecību speciālistu aiziešana no darba. Ministru kabineta preses sekretārs Aivis Freidenfelds pēc amata atstāšanas, kas notika uz abpusējas vienošanās pamata, atzinis, ka ir izmantojis arī privāto telefonu, no kura dažiem žurnālistiem sūtījis darbam noderīgu neoficiālu informāciju. Ja pieņem, ka no šī telefona ir gribēts izjokot arī kolēģi, ticami, ka pastiprināta A. Freidenfelda telefonsarunu, īsziņu un e-pasta kontrole ir novedusi pie tā, ka amatu atstāja ne tikai viņš, bet arī premjera preses sekretāre Līga Krapāne. Ar viņu elektroniskā saziņā valdības preses pārstāvis bija privāti apspriedies par politiķiem. Nav pamata apgalvot, ka tikai A. Jarocka vēlēšanās pasargāt sevi no traucējošām īsziņām izraisīja kadru maiņu valdības namā, jo sarakstē ar nezināmā telefona numura īpašnieku bija iesaistīti vairāki cilvēki.
Gribēja būt otrā pusē
Uz A. Jarocka karjeru notikušais iespaidu nav atstājis, bet gan pievērsis uzmanību jaunā cilvēka darbavietas maiņai, jo viņš biežāk redzams kā finanšu ministra Andra Vilka preses sekretārs un plāno šos amatus apvienot līdz maijam. Nesen A. Vilks uz Aivara Lemberga (ZZS) paziņojumu par Finanšu ministriju kā «Latvijas ekonomiskās politikas kapraci» reaģēja, salīdzinot A. Lembergu «ar Minhauzenu no Ventspils, kas ir muldēšanas čempions, kuru neviens nevar pārspēt». Toreiz izskanēja, ka A. Jarockis ministru iedrošinājis tik asi atbildēt Lembergam. To komentēt preses sekretārs atsakās, jo nemēdz atklāt darba specifiku. Viena mediju pārstāve stāstīja, ka reiz A. Jarockis kļūdaini nosūtījis atpakaļ uzstājīgai žurnālistei ministrijas kolēģei domātu vēstuli, kurā lūdzis atbildēt uz daļu no avīzes jautājumiem un piebildis, ka šī žurnāliste jau ir, teiksim, līdz kaklam.
A. Jarocka pazinēji stāsta, ka viņš ir mērķtiecīgs, profesionāls un arī godkārīgs, kas ļauj daudz ko sasniegt. Bērnībā viņš bija Aleksejs. Par Aleksi puiku saukuši tikai vecāsmātes mājās mammas laukos. Tēvam ir poļu asinis, par to liecina arī uzvārds. Aleksis beidza krievu skolu un ģimenē pārsvarā runāja krieviski. Viņš jau studēja Rīgā, kad ar vecāku piekrišanu vārdu nomainīja un kļuva par Aleksi, galvenokārt praktisku iemeslu dēļ, jo tāpat visur tiek saukts šajā vārdā. Finanšu ministra birojs nav A. Jarocka pirmā darbavieta. Faktiski šajā birojā viņš nekad nav strādājis, jo bija ministrijas Komunikāciju nodaļas darbinieks jau laikā, kad ministriju vadīja Atis Slakteris (TP). Pirms tam A. Jarockis bija strādājis LATO (Latvijas Transatlantiskā organizācija) un piedalījies arī NATO samita organizēšanā, bet 2008. gadā saņēmis piedāvājumu strādāt Aizsardzības ministrijā. Kad par finanšu ministru kļuva E. Repše, viņš sākumā atteicās no politiskā biroja un vēlējās sadarboties ar Komunikāciju nodaļu, bet tā ministram deleģēja vienu cilvēku. «Sākumā nobijos, jo Repše ir liela personība. Ja ir mērķis un vēlme strādāt, tad nākas pārvarēt bailes,» saka A. Jarockis, kuram tas bijis vērtīgs laiks. Viņš nav tiecies kļūt par žurnālistu, bet gribējis būt otrā pusē un strādāt ar kādu augstu amatpersonu, «un vienā dienā šis izaicinājums atnāca».
E. Repše īsā atbildē teic, ka A. Jarockis «labi tika galā ar savu darbu, bija inteliģents un labi orientējās situācijā, ar Aleksi bija patīkami strādāt». Edgars Jaunups, kurš ir S. Āboltiņas politiskais padomnieks, sacīja: «Ar Einaru vienmēr saprotas jauni, strādāt griboši, aktīvi, talantīgi un godprātīgi cilvēki. Aleksis labi veido attiecības arī ar žurnālistiem, kas ir svarīgi.» Saeimas priekšsēdētāja preses pārstāvja izvēli skaidroja līdzīgi. «Man patīk cilvēki, kas ir gatavi izaicinājumiem, viņš ir vispusīgs un izglītots,» teica S. Āboltiņa, pie kuras viņa darbs vairs nebūs tika publisks, jo spīkerei palīdzība vairāk vajadzīga, piemēram, lai sekotu līdzi mediju informācijai, novērtētu, kur nepieciešams skaidrojums.
oki