Pirmajā vietā - moči
Piektās kategorijas virpotājs kopš tā laika savas prasmes ir padziļinājis un vēl joprojām liek lietā. Viņa namiņš Bolderājā izskatās mazāks par prāvo garāžu, kur vietu atraduši vairāki darbgaldi, kas savulaik atpirkti no rūpnīcām. Te stāv leģendārais 1967. gada Kovrovec mocis, ar kuru Valerijs pirmo reizi startējis jau tālajos 70. gados. Pašlaik tas tiek gatavots augustā Linšēpingā notiekošajām klasisko motociklu sacensībām. Tiesa, jau vairākus gadus Valerijs Linšēpingā nebrauc pats, ļauj jaunajiem. Sagatavo Kovrovec braukšanai, pats dodas līdzi kā treneris un mehāniķis. Turklāt Valerijam Zviedrijā kopš 1993. gada, kad viņš startēja pirmo reizi, ir saradies daudz draugu. Atpakaļceļā ik gadu viņš izpalīdz mūsu mediķiem un zviedru motofanam un brīnišķīgam cilvēkam (kā saka pats Valerijs) Bengtam Johansonam, atvedot dažādas ierīces, kas nepieciešamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, - ratiņkrēslus, speciālus kruķus un staigājamās ierīces. Tās nonāk Vaivaru rehabilitācijas centrā un citur.
Slēpotāja vilcējs, mokiks...
Kovrovec nav vienīgais tehnikas brīnums. Garāžā stāv smalks, sens franču ražojuma motocikls, sētā redzams auto un motorollers, bet apkārt sabūvētajos šķūnīšos glabājas Valerija pašdarinātie tehnikas brīnumi. Kad ziemas apstākļiem paredzētais slēpotāja vilcējs tiek vilkts laukā no šķūnīša, virs saimnieka galvas draudīgi nošūpojas smags metāla stienis. «Tas pret zagļiem,» smej Valerijs. Pirmo reizi gan esot trāpījis pašam, nākamajā dienā nevarējis pat ķiveri galvā uzlikt. Bet slēpotāja vilcējs, braucot pa pieblietētu sniegu, spēj sasniegt pat 60 km stundā. Ja brauc ar parastām slidām, tad ātrāk par 30 km stundā nevarot braukt pat profesionāli hokejisti, ātrumam vajag citas slidas, ar gariem asmeņiem.
Vēl garāžā mīt Karlsons ar tvaika mašīnu, nu pavisam īsts un lietojams kā patvāris. Ielej ūdeni, un pa skursteni nāk tvaiks. Arī Valeriju pašu mēdz dēvēt par Karlsonu, jo viņam ir propelleris ar divu zirgspēku motoru un Karlsona tērps. Kopš 1979. gada, kad pirmo reizi vinnēts Gaiziņkalna karnevāls, Valerijs kā Karlsons ar rūcošu propelleri piedalījies gan Rīgas svētkos, gan citos pasākumos. Šogad viņš nolēmis Karlsona tērpā apciemot Astrīdas Lindgrēnes dzimto Vimmerbī Zviedrijā.
Nāk lieli un mazi
Pirms dažiem gadiem kartingists un RTU profesors Gundars Liberts aicinājis Valeriju lasīt kursu Tehniskajā universitātē. Taču Valerijs uzskata, ka ar lekcijām vien nav gana. «Lielākā daļa izglītoto cilvēku mūsdienās ir šauri profilējušies uz to, ko dara. Metālapstrāde mūsdienās vispār kļuvusi neizdevīga. Lai gan literatūra ir un mācības arī vēl notiek, nav kur mācīties. Daudzi uz universitāti iet tikai, lai dabūtu dokumentu. Pašlaik tikt praksē metālapstrādē ir traki grūti, bet bez prakses nevar, metāls ir jājūt! Turklāt pusgads gads neko nedod. Vajag piecus, tad sāc just, kā viss notiek. Pēc desmit sāc saprast.» 90. gados Valerijs Alfā iepirka darbgaldus, jo rēķināja - ja rūpniecība sabrūk, vajadzība pēc metālizstrādājumiem tomēr nezudīs. Autoservisos tolaik strādāja bijušie pavāri, miesnieki un skroderi, savukārt darbgaldu nevienam nebija. Un tā Valerijs tika pie pastāvīgiem klientiem - Honda, Auto Favorīts, Gross Auto. Uztaisījis arī slidu turētāju mūsu bobslejistu kamanām, pie viņa vēršas motobraucēji, nesen uzaicināts strādāt lidostā Rīga, kur Valerija zelta rokas radušas izmantojamību remontdarbnīcā.
Lai gan Valerija dzimtā valoda ir krievu, latviski viņš runā lieliski, tādā kā ventiņu izloksnē. Seko ekonomikas notikumiem, ārkārtīgi dzīvi un argumentēti vērtē politiķus, ir sirsnīgs, izpalīdzīgs un ēverģēlību pilns. Ar Valeriju Borodinu nekad nav garlaicīgi. Un arī viņam nekad nav garlaicīgi.