Tā kā no valsts budžeta netiek piešķirti atsevišķi līdzekļi tieši sabiedriskajam pasūtījumam, varēja rasties situācija, kad Latvijas Televīzijas (LTV) kopējais budžets tiek samazināts par 15% un šī nauda konkursā izdalīta komerckanāliem. Šāds risks bija arī Latvijas Radio.
Sabojāta ideja
Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdētājs Ābrams Kleckins atzīst, ka ideja par sabiedriskā pasūtījuma daļas novirzīšanu komercmedijiem nāk no NRTP, taču ideja bijusi pavisam cita - šos līdzekļus atrodot papildus, sekmēt raidījumus latviešu valodā par kultūras attīstību, integrāciju un citiem tematiem. Taču varēja gadīties, ka šos 15% mehāniski atņemtu - ja šogad LTV saņēma Ls 7,4 milj., nākamgad tie varētu būt Ls 6,29 milj., pieļauj LTV ģenerāldirektors Edgars Kots. «Sabiedriskā televīzija jau tā ir tuvu bankrotam, trešdaļa tehnikas ir norakstāma, naudas jaunai nepietiek. Tāpēc likumam jāļauj piešķirt līdzekļus, ja tādi papildus tiek atrasti, bet neko neatņemt tam, kas pats ir nabags,» uzsver Ā. Kleckins. Likums nosaka sabiedrisko pasūtījumu kā pasākumu kopumu, kam jāveicina cilvēktiesību un pamattiesību īstenošana, jāsekmē demokrātijas un ētikas principu nostiprināšanās utt., tiek noteikts tēmu loks, bet konkrētu raidījumu sarakstu LTV vadība katru gadu saskaņo NRTP.
Ne visus raidījumus, kas ietilpst pasūtījumā, veido LTV darbinieki, piemēram, Egīls Zariņš un Jānis Domburs strādā uz autorlīguma pamata. Tomēr komerctelevīzijas uzskata, ka kopumā sabiedriskā pasūtījuma izpilde līdz šim bijusi nekvalitatīva. «Komerckanāli un producentu apvienības pierāda, ka daudz ko spēj izdarīt lētāk un labāk - piemēram, Jāņos dažā komerckanālā raidījumi bija kvalitatīvāki nekā tas, ko piedāvāja LTV,» uzskata Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka.
Nevajag komercializēt
Naudas pārdale var kaitēt sabiedrisko mediju raidījumu kvalitātei, uzskata mediju eksperte Anda Rožukalne. Viņasprāt, atsevišķu ekonomiskās recesijas novājinātu komerciālo mediju pārstāvji izplānojuši, ka šāda likuma norma dotu iespēju iegūt daļu no valsts dotācijas sabiedriskajiem medijiem, un viņu lobijs bijis spēcīgs, lai šī norma parādītos likumā pēdējā brīdī. Šī ideja parāda arī pēdējā laikā izteikto tendenci radīt iespaidu, ka nav nekādas atšķirības starp komerciālajiem un sabiedriskajiem medijiem. Līdzīgās domās ir žurnāliste Sandra Veinberga: «Komerctelevīzijas pret skatītāju attiecas kā pret patērētāju, sabiedriskā televīzija - kā pret pilsoni. Veidot raidījumus par valodu un kultūru nav tas pats, kas ražot seriālus vai šovus. Kultūrā nekas izcils nav sasniegts, domājot par peļņu.»
Viens no variantiem, kas ticis apspriests, ka komerckanāli par valsts naudu veidotu raidījumus, bet tos rādītu LTV. E. Kots uzskata, ka tas nav iespējams, jo kanāli, kas konkurē ar LTV, neveidos tās vajadzībām raidījumus.