Tikai sociālantropologi zinās pateikt, kādēļ tas tā, taču ar pašapziņu mums, latviešiem, patiešām nekad nav bijis spoži, un, ja nu mums kaut ko tiešām vajadzētu pamācīties no saviem kaimiņiem lietuviešiem, tad tā ir tieši pieminētā pašapziņa. It īpaši tad, ja gribam runāt par enerģētiku - vienu no nedaudzajām jomām, kurā Latvija patiešām un pamatoti ir uzskatāma par Baltijas līderi, tādēļ šaustīšanās par to, kas notiek vai nenotiek Latvijas enerģētikā, nav gluži vietā. Gribētos atgādināt dažus faktus, bet to izvērtējums un secinājumi lai paliek katra lasītāja ziņā.
Autora pārmetums par snieglauzes radītajiem atslēgumiem Latvijas austrumos šī gada janvārī nav gluži vietā. Latvijā reti novērotā dabas parādība - sasalstošais lietus un snieglauze - tādā apjomā un tik ilgi Latvijā valdīja pirmo reizi, un, runājot par elektropārvades līnijām, faktiski korekti būtu runāt par dabas stihijas radītu austrumu un ziemeļaustrumu reģiona tīklu iznīcināšanu, nevis atsevišķiem bojājumiem. Tāds izaicinājums Latvijas enerģētikas vēsturē nebija piedzīvots, taču speciālisti šo pārbaudījumu izturēja. Un pelnu kaisītājiem gribētos ieteikt - ieskatieties ziņās: aizvadītajās pāris nedēļās vien vētras dēļ augustā ASV bez elektroenerģijas palikuši 2 miljoni cilvēku, septembrī cilvēka kļūdas dēļ ASV un Meksikā bez elektroenerģijas palika pat 5 miljoni klientu. Nodrošināt, ka dabas stihijas iespaidi uz elektroapgādi ir minimāli, iespējams, tīklus izbūvējot kabeļlīnijās, taču, kā jau tas daudzkārt izskanējis, šis ir ļoti dārgs pasākums. A/s Sadales tīkls to sava budžeta iespējās arī dara, taču jāapzinās, ka tuvākajā nākotnē Latvija nevarēs visas savas līnijas ieguldīt kabeļos, tādu žestu nevar atļauties pat bagātākās Eiropas valstis.
Runājot par autora pieminēto Krievijas Gazprom tvērienu, par ko ik pa laikam pārmet arī presē, ir jāatgādina par faktiem. A/s Latvenergo Latvijas (faktiski - Baltijas) klienti pretēji daudzkārt izskanējušām prognozēm nav kļuvuši par gāzes vergiem, jo a/s Latvenergo nepieciešamo elektroenerģiju pērk biržā, kur visu nosaka situācija tirgos un cena. Tas nozīmē: ja tirgū elektroenerģija ir relatīvi lēta, bet pirkt gāzi tobrīd nav izdevīgi, tad ražotnes netiek darbinātas. Un otrādi: ja gāzes cena, salīdzinot ar tobrīd biržā pieejamo elektroenerģiju, ir izdevīga tās izmantošanai ģenerācijā, tiek pirkta gāze un ražota enerģija. Ir jāsaprot: faktiski gāze ir zaudējusi savu monopolstāvokli un caur elektroenerģijas tirgu nokļuvusi konkurences apstākļos. Respektīvi, tās patēriņš būs atkarīgs no tā, cik elastīga un pieejama būs gāzes cena.
Un visbeidzot par to, vai Latvijai vajadzētu sekot Lietuvas pēdās enerģētikas jomā.
Kā mēs labi zinām, Latvija bija pirmā no Baltijas valstīm, kas pilnībā atvēra savu valsti elektroenerģijas tirgum, kamēr Lietuva un Igaunija sekoja tikai pēc tam, tirgus atverot pakāpeniski, Lietuvas tirgus likumdošanas dēļ pilnībā nav atvērts vēl šodien. Un vai Seimā pieņemtajam likumam par dabasgāzi ir liela nozīme apstākļos, kuros reāls gāzes tirgus Lietuvā, arī citur Baltijā, nemaz nav iespējams?
Septembrī Lietuvas elektroenerģijas jaudu imports pārsniedza pat 1000-1300 MWh (http://www.litgrid.eu/index.php?1639215567), turpretim pašas Lietuvas ģenerācijas jauda ir tikai 200-400 MW. Tādējādi Lietuva līdz iespējamai Visaginas atomelektrostacijas uzcelšanai 2020. g. (kas šajā stadijā vēl ir ļoti apšaubāma, un ne jau Latvijas dēļ -mēs esam skaidri deklarējuši savu interesi piedalīties) šobrīd ir pie sasistas siles - viņu termoelektrostacijas nav ne jaunas, ne efektīvas. Piemēram, lietuviešu Elektrenai ražotnes energoblokiem ir vairāk nekā 1,5 reizes zemāka efektivitāte nekā Rīgas TEC-2. Kur nu vēl fakts, ka TEC-2 bloki var strādāt arī koģenerācijas režīmā, kas Elektrenai stacijā nemaz nav iespējams. Tā kā Latvijā atrodas Inčukalna pazemes gāzes krātuve, tad Latvijas gāzes apgāde ir viena no drošākajām Eiropas Savienībā, turklāt šis nav Latvijas, bet ES speciālistu atzinums. Lietuva patlaban par 50% ir atkarīga no elektroenerģijas importa, un tā būs vēl vismaz desmit gadu - vai tā būtu tālredzīga enerģētikas politika? Lai arī Latvijas politiķu starpā ir bijuši strīdi, nesaskaņas un pārmetumi, tomēr mūsu valsts enerģētikas joma ir attīstījusies un gājusi uz priekšu, mums ir moderni un droši risinājumi. Konsekventi un plānveidīgi tiek atjaunotas ražotnes, jau tagad a/s Latvenergo ir modernākās ražotnes Baltijā, bet vēl pēc diviem gadiem, kad tiks ekspluatācijā nodota TEC-2 otrā kārta, Latvija būs tālu, ļoti tālu priekšā saviem Baltijas kaimiņiem.
Pārdomājot Ata Klimoviča komentāra virsrakstā pausto atziņu, jāsaka - jā, protams, pilnīgi noteikti ir daudz tādu lietu, ko mēs varam mācīties no Lietuvas. Taču tā nav enerģētika, t. sk. arī atjaunojamo resursu izmantošana enerģētikā un it īpaši elektroenerģētikā. Šai jomā lietuviešu speciālisti ar zināmu cieņu par paveikto var skatīties Latvijas virzienā. Savukārt mums no saviem kaimiņiem varbūt jāiemācās lepoties ar paveikto. Citādi ir tā, ka citas valstis un eksperti mūs tiešām novērtē, bet paši to vien darām, kā slīgstam negatīvismā gan tad, kad ir pamats, gan tad, kad šāda pamata nav.