Protestē pret standartiem
Dmitrijam Ivanišakam bērnībā paraugs bijis četrus gadus vecākais brālis, kas iekļuvis skolas izlasē vieglatlētikā un basketbolā. Dmitrijs pēc 8. klases iestājies fizkultūras tehnikumā, pēc tam dzīves ceļi no Ukrainas atveduši uz Rīgu.
«Jau studējot Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, man nepatika vienādās prasības un standarta pieeja. Lai arī absolvēju skolu ar sarkano diplomu, biju sava veida protestētājs. Nepatika jebkāda veida uzspiesti standarti, kas obligāti jāpilda,» teic Dmitrijs Ivanišaks un atklāj, ka mēģinājis aiziet no skolotāja profesijas, nodarboties ar ko citu, bet skola vilinājusi atgriezties. Viņa audzēkņiem laimējies ar pedagogu, kas sporta stundās strādā radoši, un ieguvēji ir abas puses.
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēni Zemgales priekšpilsētas skolu spartakiādēs sešus gadus pēc kārtas ir pirmajā vietā, pērn vidusskolas puiši ieguvuši otro vietu Rīgas domes un VEF Superlīgas spēlēs basketbolā. Daudzi absolventi turpina profesionāla sportista gaitas. Uzskaitījumu varētu turpināt, tāpēc jautāju, kā pedagogam izdodas skolēnos radīt prieku sportot. Dmitrijs Ivanišaks smaidot atbild: «Gudrība ir vienkārša - jāprot ieinteresēt.»
Pašlaik viņš ir sporta darba organizators un sporta skolotājs, gatavo komandas dažādām sacensībām, organizē izbraukumus un atkal atradis variantu, kā piesaistīt. Āgenskalna Valsts ģimnāzijas mājaslapā jau stundu pēc visām sacensībām tiek ievietotas fotogrāfijas, kurās skolotājs piefiksējis dažādus mirkļus. «Kuram gan būs interesanti skatīties nedēļu vai mēnesi senus notikumus, bet daru visu iespējamo, lai skolēni uzreiz varētu draugiem un vecākiem parādīt, ko darījuši. Notikumus sportā fotografēju jau no 1978. gada,» stāsta sporta pedagogs.
Gudro ko jaunu
Gadu no gada viņš cenšas izdomāt ko nebijušu. Sācis jauniešiem mācīt, piemēram, florbolu un frisbiju. «Lai arī citiem sākumā liekas, kas tad tur - skrien un ķer lidojošos šķīvīšus, bet slodze ir ļoti liela. Frisbijs sevī apvieno futbolu, volejbolu, vieglatlētiku un arī šahu, jo jādomā gājieni uz priekšu,» skaidro Dmitrijs Ivanišaks un piebilst, ka spēle ilgst stundu bez pārtraukuma, bet bērniem patīk, ja ir kas jauns. Arī tagad tradicionālo un netradicionālo sporta spēļu kalendārs jau saplānots vairākus mēnešus uz priekšu.
Neparastie sporta veidi patiesi iepatikušies, par to liecina fakts, ka daudzi trenera gan bijušie, gan esošie audzēkņi ir Latvijas florbola un frisbija izlasēs. Kļuvuši arī par tiesnešiem. Labāko vidū ir Līga Garklāva, Toms Mežotnis, Kārlis Vitkovskis, Oskars Fīrmanis un citi. Par Latvijas frisbija izlases treneri kļuvis Zintis Gaspariņš.
Kad viesojos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, skolotājs priecājas, ka sporta zālē rit ilgi gaidītais remonts, tomēr ir nedaudz vīlies, ka darbi nerit tik ātri, kā cerēts. Nākšoties sportot laukā, skriet pa Uzvaras parku. Vai var arī panākt, lai skriešana nešķistu apnicīga? Pedagogs teic, ka, protams, vislabāk skriet pašam līdzi, kontrolēt, lai pareizi elpotu, norādot uz kļūdām, ne tikai no malas atgādināt, cik apļu vēl jānoskrien.
13. septembrī tradicionāli notiks sporta diena. Tā kā īsti nav kur sportot, tad visi aicināti uz Imantas mežu - būs skriešana, rāpšanās pa virvēm, orientēšanās. Skolotājs pārliecināts, ka, darbojoties vienā komandā, klasesbiedri cits citu labāk arī iepazīst. «Lai arī līdzekļu nav, pasākums notiks. Būs labi,» optimistiski prognozē Dmitrijs Ivanišaks, un ir saprotams, ka viņam nav raksturīgi gausties, bet rast iespējas jebkurā situācijā.
Uztrauc bērnu veselība
Dmitrijs Ivanišaks nopietni uzsver, ka Latvijas bērni ar katru gadu kļūst arvien slimāki. 80. gadu vidū no 30 skolēniem tikai viens nevarēja pievilkties uz maksimāli labu atzīmi, taču tagad varbūt viens to var izdarīt. Skolotājs skaidro, ka lielā mērā vainojama neveselīga pārtika, īpaši čipsi un kokakola, kas bojā kaulu struktūru. Pret ārsta zīmi skolotājam ir divējāda attieksme. Bieži izraisot izbrīnu, kāpēc skolēns atbrīvots no sporta stundām, ja kustības tieši viņam būtu nepieciešamas. Viņaprāt, ārsti dažkārt no sevis tādā veidā noņem atbildību.
Sporta zāle nenoliedzami ir bīstama zona, jo tur vienmēr kāds skrien, lec, met. Ja darbojas divas klases, nodarbināti ir apmēram 50 cilvēku. Ir skolas, kur sporta zāles nav lielas, nodarbības notiek pat gaiteņos. Bijis tāds gadījums, kad, strādādams augstskolā, tikai trešajā kursā uzzinājis, ka kāda studente bijusi nopietni slima, bet to slēpusi un piedalījusies sporta nodarbībās. Vēlme sportot bijusi lielāka par bažām par slimo sirdi.
Pēdējos gados ģimnāzijā netrūkst gadījumu, kad meitenes nes ārstu zīmes. Taču Dmitrijs Ivanišaks pārliecināts, ka jāprot atrast ceļš arī pie tā, kas vēlas, lai ārsts viņu no sporta stundām atbrīvo. «Katrai jaunkundzei jāatrod individuāla pieeja un jāpanāk, ka viņa uzticas, jo meitenes zina, ka runātais paliks starp mums,» saka skolotājs un atklāj, ka pedagogam vīrietim ir vieglāk strādāt ar meitenēm, bet sievietēm - ar puišiem. Viņaprāt, tas ir normāli.
Skolotājam ir tiesības variēt ar atzīmi, jo kopsumma veidojas no dažādu disciplīnu izpildes. Pedagogam jāatšķir, vai skolēns var, bet slinko, vai nevar izpildīt, bet cenšas. «Pat maksimālo atzīmi nesaņemot, ir iespēja noturēt bērna interesi, tā ir spēle, kuru jāprot spēlēt skolotājam. Skolēniem atgādinu, ka semestra un gada atzīmi likšu es, nevis dators vai Valsts prezidents, tāpēc jāparāda sava attieksme, griba, un rezultāts neizpaliks,» stāsta Dmitrijs Ivanišaks.