Kā stāsta direktore, šīs mirtes tiek audzētas nopietnam nolūkam - trešklasnieku Pirmās Svētās komūnijas rotai, bet arvien biežāk gadās, ka skolas absolventes lūdz miršu zariņus arī saviem vai draudzeņu līgavas vainadziņiem. «Mirtes pēc seniem ticējumiem ir laimes puķe mājai, tāpēc arī līgavai vainadziņā lika mirtes, kad gāja laulāties. Dodot miršu zariņus, mēs no sirds vēlam savām absolventēm, lai viņām būtu laimīga dzīve,» saka V. Šidlovska.
Izlolota zem glāzes
Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijā ir spēcīgas katoliskās tradīcijas, ik gadu trešās klases audzēkņi tiek sagatavoti pirmajam dievgaldam. Šajos svētkos meitenītēm ir baltas kleitiņas un miršu vainadziņi, taču ziedošās mirtes mājās audzē arvien retāk, tā vairs nav modes puķe. «Sākām runāt ar vecākiem un klašu audzinātājām, ka ir tāda vajadzība, tagad jau nereti pirmajā klasē audzinātājas iestāda mirtes, lai pēc diviem gadiem tās sakuplotu bērnu lielajiem svētkiem.» Mirtes aug ātri, taču ieaudzēt tās neesot tik vienkārši. Vispirms nolauž zariņu, iesprauž zemē, virsū uzliek stikla kupolu - glāzīti vai burciņu. Augsnei visu laiku jābūt viegli mitrai, jālaista no apakšas. Kad zariņš jau ir ieaudzis un iztaisnojies, tad var ņemt kupolu nost. «Sākumā tas mirtes zariņš tāds noliecies, bez spēka, nevar noturēt galviņu, gluži kā zīdainītis. Līdzko var galvu noturēt, tad var glāzi ņemt nost.» Mirtes mīlot mitrumu, taču neciešot tiešus saules starus, tāpēc pa vasarām visas puķes tiekot nestas uz tumšāko apakšstāva gaiteni.
Skolas vienaudze
Skolas lielā mirte ir iestādīta 1997. gadā - gadā, kad ar V. Šidlovskas rūpēm atjaunota poļu skola Rēzeknē. Tagad puķe lielajā podā jau izstiepusies direktores augumā. Pirms dažiem gadiem mirte sākusi nīkuļot, tāpēc no tās zariņiem ieaudzētas divas jaunas puķes. Arī «mamma» tagad ir saņēmusies, bet «meitas» gan katra ir citādāka - vienai lapiņas tumšas, otrai gaišas.
«Mēs tā bēdājāmies par savu mirti, sāka birt lapiņas, domājām, ka tā aizies postā. Nevarējām saprast, kas par vainu, nolēmām, ka laikam mūsu mirte būs ar sliktu aci noskatīta,» saka V. Šidlovska.
Laikam ne par vienu istabas augu neesot tik daudz ticējumu kā par mirti - gan latviešiem, gan arī poļiem. Latviešu tautas ticējumos teikts, ka vislabāk mirtes aug, ja stādiņu nozog, taču citā ticējumā apgalvots - ja no mirtes kādu zariņu nozog, tad tā vairs neaug. V. Šidlovskas bērnībā esot teikts - mirtes labi aug tikai mājās, kurās ir saticība. Mirtes baidoties no ļaunas acs, arī lauzt zariņus vajagot ar vieglu roku, tāpēc pie skolas mirtēm direktore laiž klāt tikai saimniecības vadītāju: viņa zinot, kā puķēm nenodarīt pāri. «Es jau tam īpaši neticu, bet iespējams, ka tā ir taisnība. Agrāk jau cilvēkiem bija daudz vairāk laika novērot visas parādības un likumsakarības dabā un sadzīvē, mēs jau tagad tikai skrienam un neko nepamanām, nav laika ar puķēm parunāties, pačubināt. Es gan to cenšos darīt, jo puķes ir manas mīlules, es tās tā arī saucu, pavairoju, dāļāju pa skolu, pa klasēm.»
Saknēs ir sirsniņa
Direktores kabinetā pa visu sienu izstiepusies vaskapuķe, kas vasarās skaisti zied ar baltiem, smaržīgiem ziediņiem. Vēl tāda pati puķe esot arī skolotāju istabā un mācību pārzines kabinetā. Savukārt gaiteņos aug veselas puķu kolekcijas - līdakas astes, asparāgi, fikusi, kuru lapu uzlējumu varot izmantot radikulīta ārstēšanai. Ir arī modernās ārzemju puķes, kas sadāvinātas dažādos svētkos, tomēr direktorei mīļākas ir tieši vecās Latgales māju puķes.
Apbrīnojami, ka skolā, kurā ir ap pustūkstotis bērnu, puķes nav ne aplauzītas, ne applūkātas. Direktore smejas: par to parasti brīnoties ciemiņi no Polijas, tad viņa šķelmīgi sakot, ka puķes pa mācību laiku tiekot nestas uz pagrabu, lai bērni neaiztiek. «Uz mūsu skolu nenāk dusmīgi bērni, un arī puķes parasti vēlas, lai bērni tām uzsmaida, jo tās ir dzīva radība. Es stāstu, ka arī puķēm saknītēs ir sirsniņa, ka viņas tāpat grib ēst, ka viņām sāp un nepatīk, ka rausta aiz matiem.»
Cik līgavu pa šiem gadiem ir appušķotas, V. Šidlovska nav skaitījusi, taču esot daudz. «Es parasti saku līgavām, lai viņas mirtes zariņus sažāvē un vēlāk stāsta saviem bērniem, ka šīs mirtes, no kurām darināts vainadziņš, ir nākušas no skolas, kurā varbūt arī viņi paši mācīsies.»