Latvieši biznesā baidoties riskēt un kļūdīties. Rodas vēlēšanās šai tēzei oponēt, argumentiem grupējoties vairākos slāņos. Ciniskais ir: mūsdienu Latvijā turpināt/uzsākt biznesu jau ir milzīgs risks un uzņēmība. Praktiskāki aspekti, ja tomēr pirmajam uzstādījumam sliecamies piekrist. 1) Latvijā, pateicoties neformālajai ekonomikai un alerģijai pret valsti, faktiski nav ticamas informācijas par cilvēku reālo pirktspēju, ekonomiskās uzvedības modeļiem u. c. statistika, kas būtiska, lai biznesa uzsākšana nenotiktu «uz aklo» - vadoties pēc paziņu lokā dzirdētā vai paša subjektīvās pieredzes. Te, protams, var mudināt lauzties tirgū ar ko jaunu, neatskatoties pār plecu. Tomēr tad jāmin citi šķēršļi - 2) finansējuma pieejamība un kreditoru sankcijas pret drosminieku neveiksmes gadījumā. Šķiet, abos gadījumos vērtējums ir paskarbs. 3) Intelektuālā īpašuma nostiprināšana un aizsardzība, kas jaunas idejas gadījumā - it sevišķi, ja tā izrādījusies veiksmīga, - ir gana būtiski. Šķiet, padārgi un sarežģīti. 4) Tirgus apmēri. Jaunais drosminieks var piedāvāt kaut ko patiešām interesantu un noderīgu, tomēr objektīvi Latvijā (Baltijā) tam, ja vien tas nav plaša patēriņa prece, ko savukārt up-start nevar tik viegli radīt, būs neliels noiets. Var jau teikt, ka mūsdienā atliek produktu piedāvāt internetā un tas «aizies» plašākā auditorijā, tomēr tā, šķiet, ir vēlamā uzdošana par esošo.
Citiem vārdiem sakot, tēze par vietējo uzņēmēju miegainību liekas pārspīlēta un nedaudz netaisnīga.