Sast. un red. I. Astahovska, Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2010, 400. lpp.). Lai arī Laganovska lingvistiski jutekliskie paradoksi ir samērā regulāri eksponēti Rīgas galerijā un 2009. gadā arī plašā izstādē Arsenālā, šo izstādi nevajadzētu palaist garām - tajā ir darbi, kas līdz šim redzēti tikai ārvalstīs vai arī glabājušies mākslinieka darbnīcā. Vadmotīvs - padomju impērijas mantojums, ko vieni joprojām mēdz izmantot tagadnes negāciju skaidrošanai, bet citi jau vairs no personīgās pieredzes neatceras. Veselai paaudzei PSRS krahs jau ir tāda pati vēstures lappuse kā barbaru iebrukumi Senajā Romā, Lielās franču revolūcijas terors vai Hitlera tūkstošgades reiha gals. Nesaraujami saistīti ar laiku, kurā radušies, objekti, gleznojumi un kolāžas arī saglabā pēcteču acīm vairs nekur īstenībā neieraugāmas reālijas.
Laika mašīna
Apmeklētāju vispirms sveic darbi no sērijas Partijas komiteja (1989) - tā laika stilā krāsotu sienu «izgriezumi» ar komitejā atrodamo durvju plāksnīšu redīmeidiem (apsardzes priekšnieks, orgbirojs, sekretāra pieņemamās telpas…). Nezinu, vai savulaik šādus kabinetus apciemojušie sajutīs nostalģiski romantisku dvesmu, bet var palauzīt galvu, ar ko īsti kādreiz nodarbojās, piemēram, Organizācijas un instruktoru nodaļa. Klasisks socārta paraugs ir darbi McLenin I un McLenin II (1997-2008, fotomontāža, digitāldruka) ar padomju ēdnīcas sortimentu, turklāt savulaik fiksētu ar pavisam tradicionālu fotodokumentācijas metodi: «…es bildēju dažādus ēdienus, un ēdnīcas meitenes nesa kompotus un kefīrus, taču juta, ka kaut kas nav tā, kā vajag.
Viņām acīmredzot bija bailes un arī kauns par padomju produktiem. Bailes bija tās, kas visspilgtāk raksturoja padomju cilvēku» (http://www.arterritory.com/). Savukārt graņonkas ar Ļeņina portretu un neskaitāmajām padomju realitātes iedvesmotajām šņabja markām jau ievada Laganovska oriģinālo zīmolu sfēru (Adidasnaya, Fetishnaya, Ringnaya u. c.). Krievu mākslinieku Vitālija Komara un Aleksandra Melamida 70. gadu sākumā «izgudrotais» socārts, rietumu popārta analoģija, kas manipulēja ar noteiktas ideoloģijas vizuālajām un verbālajām klišejām, gan nekad nav šeit īsti iesakņojies, jo attiecīgās klišejas drīzāk uztvertas kā izravējams un aizmirstams svešķermenis. Tomēr nenoliedzama analoģija ir Aleksandra Kosolapova emigrācijas perioda darbi, kuros, kā raksta pētniece Jekaterina Djogota savā grāmatā XX gadsimta krievu māksla (Maskava, 2000), mākslinieks strādāja ar PSRS «eksporta simboliem»: «Ļeņinu, Gagarinu, ikriem, supremātismu, ironiski savienojot tos ar patērniecisko un modernistisko Rietumu kultūru - kokakolu, Mikipeli un Dišāna pisuāru» (181. lpp.). Vienlaikus Laganovska darbos ir jūtamāka personiskās pieredzes nots un roku darba specifika.
Televizori un meli
Tikai padomju laikos līdz Latvijai atkļuvušās televīzijas sākumi ar masīvām mēbelēm līdzīgajiem aparātiem un prominento partijas bosu fizionomijām mazā melnbaltā ekrāniņā ir plaši variēta izstādes tēma (sērijas TV no Petrogradas un Mans pirmais TV, 1989), ar koka, temperas un lakas palīdzību uzburot gandrīz vai redīmeidus. Jau mūsdienīgāki ir fotokolāžas televizori ar senilo PSRS līderu sejām, kas, šķiet, turpinās vērot TV īpašnieku arī pēc tā izslēgšanas un iespiedušās arī ekrāna testa ainā (Neaizmirstiet izslēgt televizoru, Testa aina, 1990). Savukārt darbi no sērijas Melnais televizors apspēlē anekdoti - vaicājot pēc krāsu televizoriem, pircējs veikalā saņem atbildi: jā, ir, brūns, melns, zaļš… Pelēkais Sarkanais karogs (1989) ar norādi «Diktors: tas ir sarkanais karogs» atsaucas gan uz melnbaltās televīzijas nosacītību, gan arī uz daudz plašāku problēmu - padomjzemes melīgo publisko virskārtu, kurā oficiāli tiek apgalvotas lietas, kam neviens netic. Savukārt fotokolāžas no sērijas Pieminekļi (1990-1991) ataino savādas nobīdes - tēla «izkrišanu» no tam paredzētās vietas, atklājot tukša silueta aprises.
Pārfrāzējot padomju ēras noslēgumu kā «Filmas beigas», izmantots gan lingvistiski blīvs vēsturiski būtisku vārdu slāņojums (Kremlis, komunisms, Kolima, Vorkuta, piecgade, Trockis, mauzolejs u. c.), kuru virspusē izceļas attiecīgie titri (Filmas beigas, 1989), gan grūtāk nolasāmu, sarkanā krāsā atainotu padomjzemes abreviatūru kārtojums (no sērijas Filmas beigas, 1990). Objekts Koņec, tovarišči! (1991) ar sakaltušajām neļķēm - klasiskajām vadoņu pieminekļu puķēm - simboliski apglabā noteiktu laikmetu cilvēces vēsturē, pēc 20 gadiem liekot pārdomāt, kas tad ir nācis vai arī vēl nāks tā vietā. Pagaidām gan nav gluži piepildījušies kreiso pravietotāju saukļi par nepieciešamību līdzās komunismam apglabāt arī kapitālismu, tomēr arī vēstures beigu, tirgus un demokrātijas galīgās uzvaras eiforijai sen vairs nav vietas. Padomiskajai anturāžai nogulstot suvenīru plauktos un kolekcionāru krājumos, paliek jautājums, kā saprast sistēmu, kas izaugusi no sociālisma beigām un veiksmīgi slēpjas aiz Rietumiem demonstrētā šķietamās «normālības» tēla.