Baltvīns Meda. Ražotājs Andris Dišlers. 2009. gads.
11%
Ainārs Sedlenieks. Aromātā kaut kas no
heresa. Savdabīgs. Bet garšā - skābums pāri
visam.
Valentīna Grandāne. Ja tas nebūtu
Latvijas vīns, es šo kritizētu ļoti. Asa, netīra smarža, nav
mirdzošas krāsas, garšā raupjš skābums, oksidācijas pazīmes. Šis
vīns turas tikai uz skābuma. Kā atkāpšanās ceļu es ieteiktu pielikt
klāt vīnam cukuru, tad tas vairs gan neatbilstu dabiska vīna
kategorijai, bet vismaz būtu lietojams.
Raimonds
Tomsons. Ir jau slavenie burgundieši, kuriem vīna
pakļaušana oksidācijai ir īpašs stils. Bet Burgundijas vīniem
oksidācijas pakāpe ir maiga. Šim uzbāzīga, asa. Ikvienam vīnam ir
divi raksturlielumi, kas nemainās, kad pazūd citas vīna kvalitātes,
- tas ir alkohols un skābums. Tas ir vienīgais, kas palicis arī šim
vīnam.
Aigars Nords. Vīns ir pārdzīvojis savu
pīķa stundu. Tagad dominē un līdzi velkas vienīgi skābums.
Interesanti, kā šis vīns garšoja pagājušajā gadā?
Baltvīns
no Supaga vīnogām, ražotājs Ričards Ivanovs, 2009.
gads
Ainārs Sedlenieks. Vijīgs aromāts. Garša
svaiga, viegli dzeras. Vienīgi dzeltenās krāsas dēļ gaidīju
nobriedušāku vīnu. Pēcgaršā paliekoša ir vīnogu kauliņu garša. Arī
šim mazliet jūtamas oksidēšanās pazīmes.
Valentīna
Grandāne. Ja man liktu izvēlēties - bez maksas dzert šo
vai par maksu kādu vienkāršu baltvīnu no tradicionālajām vīna
zemēm, tad es izvēlētos šo. Galda vīnu kategorijai šis der. Lai gan
samērīguma trūkst. Elegance, kas ir smaržā, pēcgaršā tomēr
neparādās.
Raimonds Tomsons. Krāsa - salmu
dzeltena, aromāts - daudz siltāks, aicinošāks nekā iepriekšējiem.
Svaigums un kāds eksotisks piesitiens. Aromāts mani vairāk uzrunā
nekā garša, lai gan, godīgi sakot, arī pret garšu man nav iebildumu
- augļains raksturs, raugs un grauzdēta maize.
Aigars Nords.
Degunā pārsteidzoši labs, tomēr aromāts varētu arī maldināt. Bet
tik un tā šis ir pirmais no degustētajiem, ko es kā pārsteigumu
varētu likt galdā saviem draugiem. Vīns, ko padzerties karstā
vasaras dienā.
Dzirkstošais vīns no vīnogām Zilga. Ražotājs
Normunds Labrencis. Ražots pēc tradicionālās metodes - izgājis
otrreizējo rūgšanu pudelē. 2010. gads. 13,5%
Ainārs
Sedlenieks. Ļoti veiksmīgs vīns. Garšā sarkanās ērkšķogas.
Atgādina brut nature (vissausākais no dzirkstošajiem
vīniem) stilu. Uz iepriekšējo vīnu fona šim ir masīvāks ķermenis.
Iespējams, vainojams lielāks alkohola saturs. Ja tas būtu mazāks,
vīnu neizdotos tik labi uzbūvēt.
Valentīna
Grandāne. Krāsā pilnīgi gatava ērkšķoga. Tīra garša. Šis
noteikti ir garšīgāks par prosecco. (Pārējie pasmaida, jo
vīnziņu aprindās labi zināms, ka Valentīnai Grandānei negaršo itāļu
dzirkstošie prosecco - red.) Vienīgi par daudz
alkohola dzirkstošajam vīnam, bet skābums to
līdzsvaro.
Raimonds Tomsons. Aromātā ērkšķoga
un jāņoga. Burbulis maigs, neuzbāzīgs. Par šo esmu ļoti
pārsteigts.
Aigars Nords. Garšā no visiem visdruknākais,
vistreknākais +skābums. Tas vīnam piešķir līdzsvaru. Nezinātājam šo
varētu pasniegt kā ērkšķogu vīnu.
Riebiķi, Abavas ieleja,
rozā vīns no vīnogām Zilga. Ražotāji Ieva un Kaspars Sūniņi. 2009.
gads. 12,5%
Ainārs Sedlenieks. Aromāts velk uz dārza zemeņu
kompotu.
Valentīna Grandāne. Ārkārtīgi skaista,
ļoti intensīva krāsa - tiešām zemeņu kompots! Izskats liek domāt,
ka vīns būs salds. Bet vīns ir ļoti skābs. Pēcgaršā tīra vīnogu
sarkanā miziņa.
Raimonds Tomsons. Aromāts ļoti
interesants, bet specifisks. Vīna augļainais raksturs vēl turas,
bet tas ir steidzami jādzer, jo jūtams, ka vīns sācis savu ceļu
lejup no kalna.
Aigars Nords. Arī šis,
iespējams, būtu bijis daudz interesantāks pirms gada. Tagad tam ir
lieliska krāsa un aromāts, bet garša...