Šķirnes rodas uz lauka
«Tie ar smalko svītriņu ir paši sakrustojušies savā starpā un tādi iznākuši, tā ka jaunu šķirņu selekcija rodas pati no sevis uz lauka. Ar dzelteno mizu izskatās pēc ķirbjiem. Saziedējušies, sadalījušies hibrīdi, un tagad radušās Latvijas šķirnes,» par tik dažādajām lielajām ogām stāsta Rolands, kad apstaigājam arbūzu lauku.
Abi ar sievu Guntu pushektāru ravējuši sešas reizes, bet Medzes pagastā jūlijā kā septiņos brāļos gulētājos ielijis, tā jūlijs pārsvarā bijis lietains. Šādi laika apstākļi, protams, vairāk patikuši nezālēm, mazāk arbūziem. Vēlāk stādītie un pēdējā raža jau ieslēpusies lielajās zālēs. Toties jūnijs bija saulains, aizmetņi nogatavojās, un pirmās ražas sākuši novākt no 20. jūlija. Ja jūlijs ir silts un saulains, augļi parasti izaug ar ļoti saldu garšu. «Saldumiņam vajag vairāk saulītes, bez tās nav tik gardi. Arbūzi arī nedrīkst pārgatavoties, tad ātri sarūgst,» atklāj Rolands.
Dambju piemājas saimniecībā Arāji tiek vārīts arī Latvijā audzēto arbūzu ievārījums. Recepte esot pavisam vienkārša: jānomizo plāna miziņa, un, cik daudz masas, tik daudz jāpievieno arī cukura. Sākumā visu cukura daudzumu masai klāt neber, apmēram pēc stundas uz vārīšanās beigām kā atlikušo pieber speciālo ievārījuma cukuru.
Izaug līdz 12 kilogramiem
Arāju saimnieks cienastam Rīgas ciemiņiem no lauka noceļ zaļi svītrainu augli - kā viņš novērtē, apmēram astoņus deviņus kilogramus smagu arbūzu. Tā esot lielo arbūzu šķirne 'Crimson Wonder' jeb 'Krimsona brīnums' un Grobiņas novada laukos mēdzot izaugt līdz pat 12 kilogramiem. Neparastāki šķiet saldie augļi nevis ar pierasti sarkanīgo vai sārto iekšpusi, bet dzelteno. Arī dzeltenais ir salds, bet tā saldums ir pavisam citāds, tāds īpatnējs, dažs ēdājs pat apgalvo, ka šis arbūzs nedaudz garšojot pēc ķirbja. Viena no garšīgākajām esot 'Yellow Doll' jeb 'Dzeltenā lelle'. Garšas kārpiņām uz mēles tā atgādina medus garšu. Pavisam izmēģinātas vairāk nekā desmit šķirnes - gan apaļas, gan garenas, gan svītrainas, gan zaļas un dzeltenas.
Daži augļi pēc izskata līdzinās melonēm, jo to miza ir dzeltenā krāsā, bet iekšpuse iekrāsojusies sarkana. Šķirne nākusi no Krievijas puses, jo saucas 'Solņečnaja', bet visa sākums esot šķirne 'Ogoņok'. Vēlāk klāt nākusi 'Podarok severa', 'Sladkoje čudo', kas faktiski ir bez sēklām. Visizturīgākie esot arbūzi ar tumši zaļo mizu.
Neiztikt bez agrotīkla
Pirmsākumos vēl padomju laikos Rolands nopircis sēklas Liepājā sēklu veikalā. Abi ar sievu Guntu tās izstādījuši siltumnīcā, bet izaugušas tikai mazas bumbiņas un nav bijis interesanti. Nopietnāku darbošanos sākuši ar agrajiem gurķiem, kurus audzējuši no stādiņiem, kurus pēc tam izstāda ārā uz lauka. Lielākais palīgs izrādījies agrotīkls. «Kad parādījās agrotīkli, atkal atcerējos par arbūziem un nolēmu izmēģināt vēlreiz. Lielākā daļa sēklu nesadīga, tomēr dažas dīgtspējīgākās uz lauka starp gurķiem atklājās kā arbūzi, un tie izauga diezgan brangi,» atceras Rolands. Pirmās nopietnās ražas sācis ievākt jau pirms 15 gadiem.
Kad jautāju, vai Latvijas zemē neierasto augļu audzēšanu var saistīt ar klimata izmaiņām un laika apstākļi tam kļuvuši labvēlīgāki, jo arbūzs tomēr ir siltzemju auglis un arī Latvijā pēdējos gados vidējā gaisa temperatūra kļuvusi augstāka, Rolands Dambis teic, ka no salnām vēl neesam pasargāti, naktis joprojām mēdz būt dzestras, tādēļ stādījumi ir jāsedz un jāsargā. «Ir entuziasti Latgalē, pēc sēklām brauc no Rūjienas, bet viņi vairāk audzē savam priekam. Cik zinu, es vienīgais savu ražu regulāri vedu pārdot arī uz tirgu,» stāsta arbūzu audzētājs ar pieredzi un smaidot piebilst, ka zina īstos inku dievu vārdus, ar kuriem siltzemju stādiņus apvārdot. Dažiem arbūziem uz mizas ieraugām kaut ko līdzīgu seno indiāņu rakstu zīmēm...
Izklāstot audzēšanas procesu, Rolands stāsta, ka aprīlī siltumnīcās nogatavojas stādiņi, pēc tam maijā un jūnija sākumā tie tiek izstādīti laukā un nosegti ar agrotīklu. «Izaudzēt tos brīvā dabā bez nosegšanas būtu nereāli, jo arbūzs tomēr ir tuksneša augs. Pateicīgs tādā ziņā, ka nav jālaista, sakņu sistēma ir plaša, jo pats meklē mitrumu,» skaidro Rolands. Vienīgā reize, kad tos aplaista, esot pirms stādiņu izstādīšanas no tropiskajiem siltumnīcas apstākļiem laukā, lai pierod pie citādiem apstākļiem. Ja lapiņas sačokurojas, arbūzs nejūtas labi, bet, ja brīvi atvērušās, viss kārtībā - novērojis audzētājs.
Kā zināt, vai arbūzs īsti gatavs? Kad astīte sakaltusi, jo, ja klauvē, neviens iekšā nelaiž un to neatklāj - nosmej Rolands. Ilgi to glabāt nav iespējams, jo Arāju laukos arbūzi tiek audzēti bez ķīmijas.
Pierādījies, ka šiem siltzemju augiem iepaticies Medzes pagasta neparastais Baltijas ezera jeb jūras senkrasts, kur sanesumos smilts mainās ar mālu.
Piemājas dārziņiem
«Saistībā ar globālajām klimata izmaiņām vidējā gaisa temperatūra pakāpeniski palielinās ziemā, nevis vasarā, tādēļ vairāk parādās dažādi kaitēkļi un slimības. Apstākļi kļūst nelabvēlīgi vairākām daudzgadīgo augu šķirnēm,» skaidro Pūres Dārzkopības pētījumu centra vadošā pētniece Līga Lepse.
Pūrē pašlaik audzē melones, bet jau agrāk Latvijā pazīstamas bijušas apmēram piecas šķirnes, kas tagad sajaukušās un izvirtušas. «Divas šķirnes cenšamies atjaunot ģenētisko resursu saglabāšanas programmas ietvaros. Uzskatu, ka to palaišana tautā būs piemērota interesentiem piemājas dārzos, bet meloņu audzēšana nekļūs par komerciālu kultūru,» teic Līga Lepse. Šo silto zemju augļu audzēšanai piemērotāki esot Latgales klimatiskie apstākļi.
Zeme pie mums joprojām iesilst vēlu, un siltais periods vasarā īpaši garāks nekļūst, naktis joprojām mēdz būt vēsas. Izmaiņas klimatiskajos apstākļos ziemas periodā rada stresu augiem, bet patīk kaitēkļiem un baktērijām. Lai izmainītu saimniecisko darbību, jābūt piemērotai videi visu gadu, bet izņēmumi var būt, ja ir piemērots reljefs, augsne un citi labvēlīgi nosacījumi, pārliecināta Līga Lepse.