«Ainavas ir manas iztēles radītas, un realitātē tās nepastāv, turklāt dabas tēli fotogrāfijās ir sakombinēti, vienotā kompozīcijā sasaistot dažādu kadru fragmentus, lai attēlam piešķirtu asociatīvu un metaforisku vēstījumu,» stāsta autors. Taujāts, kā izstādei radies nosaukums Līdzības un komentāri, Aivis Šmulders uz mirkli aizdomājas un teic: līdzības esot tie darbi, kuri tapuši pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, izmantojot dažādus fotoattēla apstrādes paņēmienus - montāžu, retušu, kopēšanu. Savukārt komentāri ir dokumentālās fotogrāfijas, kur iemūžināts konkrēts cilvēks,toties nekāda īpaša fotogrāfijas apstrāde, atskaitot retušu, nav veikta.
«Protams, vairāk laika aizņēma tieši «līdzības». Tie, kuri taisījuši fotogrāfijas no filmiņām, droši vien atceras šo procesu - vanniņas, ķimikālijas, sarkanā lampa... Tad nāca retuša, un gadījās, ka pie viena darba nosēdēju pat trīs diennaktis. Fotoizstādēm parasti bija jāsūta četri komplekti, tātad varat izrēķināt, cik laika tas prasīja,» meistars smaida un atgādina - tas bija laiks, kad Latvijā diez vai kāds par digitālo fotografēšanu pat bija dzirdējis. Turklāt izrādās, ka visas tehnoloģijas mākslinieks apguvis pats, šo to uzzinot no tolaik pieejamajiem sociālistisko valstu - Čehijas, Polijas un Vācijas - fotožurnāliem.
«Cilvēks jau pēc dabas ir slinks un uz afērām neiziet, taču, kad iestājos fotoklubā Rīga, man tas viss bija jāapgūst, jo sapratu - ja gribu piedalīties fotoizstādēs, tas ir jādara,» teic fotomeistars. A. Šmulders piebilst, ka, iespējams, kāds pret viņa bilžu veidošanas metodēm iebilst, taču viņš turpinājis iet savu izvēlēto ceļu.
«Iespējams, process bija mazliet garlaicīgs, savukārt rezultāts - specifisks. Tādas nu tās manas fotogrāfijas ir.»
Iekārtojot izstādi, Aivim Šmulderam šķitis, ka šāds salikums - vecās fotogrāfijas kopā ar nesen tapušajām - varētu būt interesants un pievilcīgs, to apliecinājuši arī pirmie skatītāji. «Mani visvairāk interesē, kā cilvēki uzņems vecā un jaunā apvienojumu. Manuprāt, tā laika darbi savu aktualitāti nav zaudējuši,» viņš ir pārliecināts. Turklāt mākslinieks neslēpj, ka izstāde ir maza provokācija, kas ikvienam liktu aizdomāties, kāda informācija šajos darbos iekodēta.