Krēslas konteksts vajā
Pirms pāris mēnešiem grāmatveikalos nonācis arī rakstnieces otrais darbs Nepabeigtais skūpsts. Kaut gan no pirmā acu uzmetiena romāna vāka sarkanmelnā krāsu gamma, apzīmējums «latviešu vampīrsāga» un sižeta sākotnējais risinājums (jauna meitene Odrija, nesen pārcēlusies dzīvot uz citu pilsētu, satiek un iemīl noslēpumainu kaimiņu - rakstnieku Lantisu, kurš, izrādās, nav gluži cilvēks) liek domāt, ka mūsu priekšā ir pašmājās ražots pasaulslavenā Stefanijas Meieres bestselleru cikla atlējums, tomēr, šķirot tālāk lappuses, šis priekšstats sabrūk.
Protams, pēc Meieres darbu panākumiem ir teju neiespējami runāt par vampīržanra darbu, nesalīdzinot to ar skaistā Kalenu klana piedzīvojumiem, taču diez vai vampīrstāstu (vai jebkura cita žanra stāstu) iespējams patentēt. Krēslas postulāti latviešu romāna lappusēs, ja arī parādās, tad tikai tādēļ, lai varoņu rīcība (un autores nostāja) tos visai nikni apstrīdētu un piedāvātu savu - atšķirīgi atjautīgu risinājumu situācijai «divi mīlētāji, kuriem kopā būt liedz nepārvaramas sugu atšķirības».
Veselīgāk. Cerīgāk
Pati rakstniece nav Krēslas sērijas cienītāja un atklāti uzsver: «Man nepatika šo darbu pamatdoma - meitenei, lai būtu kopā ar izredzēto puisi, ir pilnībā jāmaina sava personība, jānošķiras no tuviniekiem un draugiem un visbeidzot pat jānomirst, jo kas gan cits ir pārvēršanās par vampīru? Tas pat nav stāsts par Romeo un Džuljetu, tas ir kaut kas krietni slimīgāks. Nepabeigtajā skūpstā gribēju piedāvāt citu izeju no situācijas.» Šis risinājums, lai cik daudzās folkloras tradīcijās minēts, lasītāju tomēr ne mazums pārsteidz. «Tas ir veselīgāks,» ar tikko manāmu ironiju saka Laura. «Tas ir cerīgāks,» gribētos teikt man.
Liec to citu vietā
Galvenās atšķirības no Krēslas iespējams iedalīt divās kategorijās - ētiskās un sižetiskās, nereti vienai izrietot no otras. Uzsvērt gribētos divas galvenās.
Pirmkārt, mīlas stāsts atšķirībā no Meieres darbiem nebūt nav Nepabeigtā skūpsta centrā (kaut to šķietami sola gan vāks, gan nosaukums). Dreižes darbs ir piesātināts ar spriedzi, notikumi strauji rit cits aiz cita, bet slīkt romantisku emociju plūdos Laura saviem varoņiem diez ko neļauj. Vētrainu jūtu aprakstus aizstājusi tīri pētnieciska interese, jo rakstnieci vairāk saistījis vampīru sabiedrības atveidojums - ļaužu (par cilvēkiem viņus dēvēt laikam nebūtu terminoloģiski korekti) slānis, kas inkognito dzīvo mūsu vidū, piemērodamies, adaptēdamies, cenšoties līdzāspastāvēt un (bieži neveiksmīgi)cīnoties ar savu iedabu. No šī skatpunkta iespējams teikt, ka Dreiže vampīra tēlu izmanto galvenokārt simboliski - valdzinošā asinssūcēja vietā tikpat labi varētu būtu jebkurš svešais, kurš nemanāmi dzīvo līdzās katram no mums. Mitoloģiskas būtnes ievešana stāstā gluži loģiski padara to jauniešiem saistošāku nekā, teiksim, dažādu rasu, tautību vai reliģisko pārliecību cilvēku sadzīvošanas problemātikas atveidojums, taču būtībā vampīrrakstnieka Lantisa vietā tikpat labi varētu būt arī afroamerikānis vai vudū ticības praktizētājs - problēmu būtība un intensitāte no tā nemainītos.
Bez episka drūmuma
Protams, vampīra tēls dod autorei iespēju spēlēties ar dažādiem kutelīgiem jautājumiem (Mīlēt? Apēst? Vispirms vienu, tad - otru?), kā arī ar lasītāja kāri pēc pārdabiskā un bīstamā. Rakstniece papildina stāstījumu arī ar mūsdienīgām un asprātīgām detaļām, rādot, kā vampīru populācija risina savas «iekļaušanās» problēmas apkārtējā sabiedrībā, lietojot asins aizstājējvielas tabletes, saulē uzziežot pretiedeguma krēmu u. c., kas, pirmkārt, raisa lasītājā simpātijas pret varoņiem un, otrkārt, liek pasmaidīt, neļaujot tekstam slīgt episkā drūmumā, kas nereti raksturīgs šādiem star-crossed mīlas stāstiem. Vampīru vizuālais veidols - nevainojams skaistums un grācija - gan Dreižei un Meierei ir kopīgs, taču šīs koncepcijas saknes meklējamas kopīgos pirmavotos - Annas Raisas, Brema Stokera darbos un - vēl pirms viņiem - tautas ticējumos.
Krēslas sēriju nereti raksturo kā pasaku pieaugušām meitenēm, kas vienlaikus atspoguļo Meieres viedokli par perfektu sievietes dzīvi: protams, iekonservētai mūžīgā jaunībā un skaistumā, protams, ar ideālo vīrieti, protams, bez materiālajām rūpēm; turpretim Laura Dreiže neko tādu saviem varoņiem nepiedāvā. Noslēgumā neredzam nedz krāšņas kāzas, nedz bērnus un kopīgi iegādātu savrupmāju Vidusjūras krastā.
Komentāros, dabiski, no salīdzinājumiem ar Krēslu un pat apvainojumiem plaģiātismā neizbēgt, taču rakstniece to uztver mierīgi: «Romānu sāku rakstīt, kad par Meieri gan biju dzirdējusi, bet Krēslu lasījusi vēl nebiju; to izlasīju, kad darbs jau bija teju pusē.» Uz jautājumu, vai te var runāt par zināmu universālo ideju plūsmu, kas vienlaikus skar dažādus cilvēkus un prātus, protams, atbildēt nespēs neviens. Skaidrs ir viens - labi uzrakstītu fantāzijas žanra darbu latviešu literatūrā vismaz pagaidām noteikti nav pārāk daudz.