Jo plašāks kļūst preču un pakalpojumu klāsts un attiecīgi nogurdinošāka izvēle, jo svarīgāk ražotājiem un tirgotājiem cīņā par pircēju maciņiem uzsvērt, ka tieši viņu piedāvājums ir autentiskāks, dabiskāks, kvalitatīvāks nekā konkurentu ražotnē vai tirgotavā atrodamais. Šīs spēles nav svešas arī Latvijas tirgū, kur liela daļa patērētāju ir pārliecināti, ka pašmāju produkts ir «ne tik pilns ar visādām ķīmijām», lai gan nav skaidrs, uz kādiem precīziem faktiem šie pieļāvumi balstīti. Nu aizdomām, ka importa ēdmaņas vispār ir švakākas nekā made in Latvia, pievienojas vēsts, ka situācija vēl trakāka: produkti, kas ražoti «vecajai Eiropai», ir pilnvērtīgāki nekā tāda paša nosaukuma produkti, kas tiek sūtīti uz labu mantu nemaz nezinošo Austrumeiropu, kurai primārais ir zema cena.
Lielie ražotāji, protams, ir pietiekami orientēti uz peļņas gūšanu, lai pielāgotu savas preces konkrētā reģiona pirktspējai un gaumei (ne velti tik bieži rietumu biznesa publikācijās saskaramies ar labi noslīpētu saukli Be global, think local, tomēr tie laiki, kad rietumi iezemiešiem mēģināja iesmērēt pārpalikumus vai viltojumus, ir beigušies. Gan Ķīnā, gan Brazīlijā, gan Latvijā.
Līdz ar to tēze par pazeminātas kvalitātes importa pārtiku ir normāls mārketings, bet ne vairāk. Vācijā un Francijā, kur it kā tiek tirgota «īstā prece», pircējiem savukārt kāds stāsta, ka patiešām kvalitatīva gaļa nāk tikai no X reģiona Spānijā, ka visi makaroni, kas nav ražoti Itālijas Y uzņēmumos, ir tikai tāda parodija par makaroniem un ka cilvēks, kurš pērk vīnu par septiņiem eiro, nekad nesapratīs, kas ir īsti labs vīns.