Jā, šīs abas grāmatas sākotnēji ir tapušas kā romāni turpinājumos laikrakstam. Taču lasītāju atsaucība un lielie panākumi izdevējus un autoru pamudināja pirmo daļu izdot arī grāmatā, un viņi izrādījās vinnētāji: lasītāji pirka un prasīja vēl. Nākamajā sezonā tapa _Espresso stāsti_, arī tie piedzīvoja ievākošanos grāmatā, un angliski iznākusi arī _Love Over Scotland_, triloģijas pēdējā grāmata.
Tējas laiks pie Cepurnieka
Kas ir pamatā noturīgajai lasītāju interesei? Tāpat kā savulaik V. S. Moems, A. M. Smits stāsta par laikabiedriem. Varētu sacīt - klačojas, bet tā bezgala mīlīgi un vispārināti. Šarmanti. Kādā mājā Skotlendstrītā nr. 44 atrodas vairāki dzīvokļi, un katrā no tiem mīt ļaudis: gandrīz studente Pata, pašiemīlējies nekustamā īpašuma dīleris un vēlāk vīna tirgotājs Brūss, antropoloģe Dominika, brīnumbērns piecgadnieks Bērtijs, viņa pārcentīgā mammīte Airīna un rāmais tētis Stjuarts - un citi, varētu sacīt, māsiņas trusītes Patas draugi un radi, cilvēki, kuri kaut kādā veidā ir saistīti ar nama iemītniekiem: galerijas īpašnieks, miljonāra dēls un neveiksminieks Metjū, mākslinieks Enguss, kuram pieder suns ar zelta zobu, Lielā Lū, kafejnīcas īpašniece, kura izlasījusi (un atceras!) vesela grāmatu antikvariāta īpašumā bijušās grāmatas, Metjū tēvs Gordons un viņa jaunā draudzene Dženisa, bērnu psihologs Freiberns, pāris politiķu un vēl, un vēl - mūsdienu Edinburgas iemītnieku esence. Atšķirībā no amerikāniskā Seksa un lielpilsētas varoņi ir parasti vidusmēra cilvēki, turklāt piezemēti un gana rāmi savās izpausmēs. Atšķirībā no Bridžitas Džounsas seksualitāte un attiecības nevienam no viņiem nav redzami pirmajā vietā. Neviens no viņiem nav pilnīgi traks. Un neviens nav īsti normāls. Kā Aizspogulijā, arī Skotlendstrītas iemītnieku vidē valda savi noteikumi, un katram no viņiem ir mazas un lielākas vājībiņas.
Spogulīt, spogulīt...
Kas ārkārtīgi ievelk šajos stāstos? Varbūt tas, ka tā ir ikdiena, kurā it kā nekas daudz nenotiek, tomēr ikviens no varoņiem kaut kādā mērā atgādina kādu paziņu. Varbūt tas, ka viņu problēmas ir tādas pašas kā mums. Tas, ka arī mēs Latvijā vairs neesam atrauti no kopējās informācijas telpas Eiropas kontekstā. Tas izklausījās briesmīgi politiski, vai ne? Taču domāts bija mazliet citādi - agrāk romānus par ikdienas dzīvi, piemēram, kādā no ASV pilsētām vai tepat Eiropā, varēja lasīt vairāk kā uzziņas avotu - kā gan viņiem tur klājas, par ko viņi domā, par ko satraucas -, taču tagad tas viss lielā mērā attiecas arī uz mums, daudzi no mums būs arī pabijuši Edinburgā un spēs iedomāties vidi, kādā dzīvo grāmatas varoņi. Nesen pāršķirstīju Dž. Apdaika padomju laikā izdoto Precēsimies! un iedomājos, cik briesmīgi grūti tulkotājam nācies tikt galā ar pavisam ikdienišķiem jēdzieniem - boulingu, ēdieniem no jūras iemītniekiem, izklaides veidiem, kas tolaik bija zināmi tikai no grāmatām...
Jauki, ka tā vairs nav. Tas ļauj brīvāk vērtēt arī darba literāro kvalitāti, un īsumā to var raksturot gluži vienkārši: gan Skotlendstrīta nr. 44, gan Espresso stāsti ir sava laikmeta spogulis. Un tāpēc mums neapnīk tajā ielūkoties - jo kas gan mums pašiem varētu likties pievilcīgāks un skaistāks par mums pašiem?