VII). Savukārt kamerorķestris Sinfonietta Rīga, kuram parasti vislabāk padodas laikmetīgā mūzika, negaidot pārtapa par lielisku baroka mūzikas kolektīvu britu baroka arfas virtuoza un mūzikas pētnieka Endrū Lourensa-Kinga sagatavotajā programmā Horeogrāfija.
Sinfonietta un kultūršoks
Sinfonietta Rīga priekšnesums kopā ar britu arfistu (arī klavesīnistu) un ģitāristu/dejotāju Stīvenu Pleijeru bija vissatriecošākais notikums līdzšinējā vasaras sezonā. Iedvesmas avots - Francijā 1700. gadā izdotā pirmā deju notācijas grāmata Raula Ožē Feijē Horeogrāfija rosinājusi programmu ar dejām, kuras dejoja tā dēvētā Saules karaļa Luija XIV galmā. Kurantes, burē, sarabandas, paspjē, žīgas, pasakaljas, čakonas, folijas gan franču galma komponistu (Žana Batista Lullī, Žana Ferī Rebela), gan britu baroka lielmeistara Henrija Pērsela un spāņa Andrē Kamprā mūzikas ietērpā, tika ne tikai spēlētas, bet dažbrīd arī dejotas, ko Stīvens Pleijers veica spoži, virtuozi dejojot un radot spilgtu skatuves tēlu. Uz itāļu XVII gs. arfas E. Lourenss-Kings izvilināja gan maigas, elegantas melodijas, gan dzirkstošas pasāžas. Savukārt Sinfonietta Rīga un tā solisti - obojists Egils Upatnieks, klarnetisti Guntis Kuzma un Mareks Pinta, fagotists Jānis Semjonovs un flautiste Ilona Meija - pārliecinoši uzbūra tāda skanējuma ilūziju, it kā spēlētu oriģinālos baroka skaņurīkus. Kultūršoks vārda vislabākajā nozīmē!
Jaunības putni
Orķestris Kremerata Baltica festivāla noslēgumā līdzās izsmalcināti niansētam Džordžes Enesku Do mažora Okteta lasījumam orķestra versijā ar pašu Gidonu Krēmeru pie pirmās vijoles pults un dīvainam itāļu vecmeistara Vivaldi Pavasara pārlikumam ar balsīm, kur soprānam Guntai Davidčukai «jākļūst» par vijoli (jāizdzied trilleri!), bija sagādājis divus lieliskus pārsteigumus. Pirmais - B. Britena neparastais, mūzikas vēsturei teju zaudētais skaņdarbs Jaunais Apollons ar spožu, enerģētisku, vitāli apliecinošu Riharda Plešanova klavieru solo. Otrais - Ingmara Zemzara kantāte Nisi dominus, kuru Mārtiņa Klišāna vadībā līdz ar orķestri un Rīgas Doma zēnu kori (spēcinātu ar vīru balsīm) atskaņoja G. Davidčuka, mecosoprāns Antra Bigača un tenors Mārtiņš Zvīgulis. Kas to varēja domāt, taču pagalam vienkāršais, melodijās un harmonijās saldais un (hm, kā lai to nosauc - kristīgi erotiskais?) dzīvās dzīves slavinājums izrādījās īsti vietā, festivāla noslēgumā ļaujot vienkārši atslābt un priecāties par dzīvi. Par zaļās «jaunības balsīm», kāda bija šāgada festivāla devīze.
Arī introvertās mūzikas festivālā Kremerata Baltica būtībā turpināja savā festivālā sākto: pirmatskaņoja divu latviešu komponistu darbus un kopā ar britu čellistu Metjū Bārliju diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņoja Džona Tavenera opusu Sargājošais plīvurs, muzikālo vēstījumu par svētās Marijas mūža gājumu. Uzreiz jāsaka: solists nepārliecināja, lai gan čella tonis bija daiļš, gana sulīgs, dziļš un formāli nav kur piesieties. Vaina tā, ka visdziļākajā būtībā intraverto, iekšēji koncentrēto opusu Bārlijs pasniedza kā teātra šovu: iznāca baltā uzvalkā, ar basām kājām... Lai gan viņš nāk no britu zemes un, personiski konsultējies ar autoru seru Džonu Taveneru, Sargājošais plīvurs pa īstam «pieder» mūsu čellistei Kristīnei Blaumanei. Viņa to apliecinājusi jau divas reizes: ar Rīgas kamermūziķiem un ar Sinfonietta Rīga.
Latviešu mūzika kļuvusi par vienu īsti izjustu opusu bagātāka - jāsecina par Vinetas Līces Pirms rītausmas stīgu orķestrim un zēna balsij. Nesamudžinātā, dramaturģiski skaidri vērstā mūzikas audumā ir gan tumsas, gan gaismas vara. Un cerība pasaules cilvēciskumam. Georgs Pelēcis arī šoreiz atļāvies naivu un tiešu vienkāršību dialogā, risinātu vijoles un kontrabasa dialogu žēlabās par nelaimīgu mīlestību Lamento: Unhappy Love. Jauki, tomēr iepriekšparedzami. Interesantāks šķiet profesora veidotais J. S. Baha Goldberga variāciju ārijas pārlikums, kur orķestris Kremerata Baltica ar Evas Binderes solo piepilda Baha ilgas pēc ideālā nākotnes mūzikas instrumenta.
Baroks un vējš
Diriģents Andris Veismanis ir viens no senās baroka mūzikas erudītākajiem speciālistiem Latvijā. Viņa diriģētais Kremerata Baltica koncerts Senās mūzikas festivāla noslēgumā 9.VII uz Rundāles pils kāpnēm pulcēja vislielāko auditoriju un, loģiski, bija iecerēts kā festivāla kulminācija, ar gaismu spēlēm uz pils fasādes. Tomēr tā nebija, lai gan programma bija interesanta, pārsteidza ar asprātīgiem efektiem un to vainagoja Antonio Vivaldi populārie vijoļkoncerti Gadalaiki ar mūsu pasaulslaveno Baibu Skridi.
Sākumā spēlētais repertuāra retums - skotu/vācu komponista un ērģelnieka Georga Mufata concerto grosso Labvēlīgās zvaigznes - A. Veismaņa vadībā izskanēja muzikāli un precīzi, atbilstoši Kremeratas kvalitātes standartam. Bet ne vairāk. Šķita, ka pārmērīgi intensīvā koncertēšana orķestri nogurdinājusi. Kompensācijai - azarts, ar kādu tas nospēlēja Heinriha Ignāca Franča fon Bībera Battalia, asociatīvi krāšņas muzikālas ainiņas ar tīši kļūmīgu saspēli un balsu murdoņu uz skatuves, kas baroka svītā ieskicē mūsdienu hepeninga vaibstus.
Baibai Skridei diriģentu nevajag. Vivaldi Gadalaiku ritējumā viņa bija līdere, kas spēj vadīt orķestra spēli, pat gandrīz nedarot neko manāmu. Bez norādošiem žestiem, tikai ar dzīvo intonāciju, kurai atsaucas ķermeņa valoda, vijolniece panāk, ka orķestris viņai jūtīgi seko kopīgajā spēles laukumā. Tā iespējams arī tāpēc, ka Kremerata Baltica ir ļoti sensitīvs orķestris ar augstu savstarpējās klausīšanās kultūru. Pati B. Skride, spēlēdama Krēmera vijoli, populārajā koncertciklā valdzināja ar spēles vieglumu, eleganci un tēlaino ilustrāciju daudzveidību. Vijole viņas rokās gan daiļi dzied, gan arī salst un ziemas spelgonī izteiksmīgi «klabina zobus». Labvēlīgos laika apstākļos brīvdabas koncertiem ir daudz priekšrocību. Par laimi, nelija, tomēr ar mūziku nepatīkami konkurēja vējš, uzbāzīgi šņācot skandās un traucējot izbaudīt B. Skrides un orķestra muzicēšanas štrihu smalkumus, kurus jau tā nivelēja skaņas pastiprinājums. Kaut kā aizšķērsot ceļu vējam vajadzētu. Vismaz citreiz. Jo, lai gan tas savā veidā ilustrēja paša Vivaldi literāro vēstījumu par ziemas slapjdraņķi, auksto ziemeļvēju, pavasara un vasaras negaisu zibeņiem, pērkoniem un brāzmām, tas parasti «iepūta» nevietā, visklusākajā brīdī. Turklāt daudz netrūka, ka aizpūstu notis no mūziķu pultīm.