Pirmajā gadījumā - lirisku situāciju komēdiju, otrajā - eksistenciālu drāmu par dzīves jēgu. Ir savs prieciņš, ka mūsu starptautiski slavenais režisors «trenējas» ārzemēs, bet šedevrus gatavo mājās.
Oblomovs JRT
Jauno režisoru bums
Viņu ir daudz, viņi ir intensīvi, viņi neveido anonīmu margināļu masu, kas pulcējas kaktos, bet jau ir pieprasīti «valsts teātros», un slavas laurlapiņas tiek izsniegtas avansā. Sevišķi mundra ir konsekventā sadarbība ar Nacionālo teātri kā «jauno kadru kalvi» nacionālajai režijai. Un pats galvenais - lai kur šie režijas entuziasti rosītos (Ģertrūdes ielas teātrī, Dirty Deal Teatro, Nomados vai «neatkarīgos projektos» - kā grandiozā Nora Andrejostā), viņiem jau ir savs skatītāju - fanu - loks. Trūkst viena - pagaidām jaunie režisori aprobē tradicionālās avangarda formas, nav jaunās režijas buma - ekstrēmas «citas estētikas» un svaiga skatījuma uz teātri kā dzīvās komunikācijas formu. Tādēļ spilgtākais «jaunā teātra» projekts šogad Latvijā ir talantīgās audiovizuālās grupas Instrumenti šovs Arēnā Rīga - kā estētikas ideāla saplūsme ar ētiku = mūzikas pozitīvi smeldzīgo vēsti.
Oļģerta Krodera 90 gadu jubileja
Pārsteidzošs jau nav tikai zobgalis un vitālais klasiķis Kroders, kurš joprojām prot vai pamanās «savārīt ziepes» - gan ar runām, gan darbiem - izrādēm. (Jau ierasts, ka Krodera iestudētā klasiskā dramaturģija allaž tup plauktiņā «un visa valsts par to runā» - Hamlets, Idiots, Līrs…) Pārsteidzošais ir Krodera jubilejas notikums kā Latvijas tik daudzšķautņainās, bieži vien skaudīgās, konkurējošās kultūrvides cilvēciskās konsolidācijas brīnums - kā smejies, vismaz viens mirklis gadā, kad apjēgties - neviens nevar dziedāt citu dziesmu un iemantot citu slavu/reputāciju kā vien savējo. Krodera dzimšanas diena atgādināja, ka mūžs var būt ilgs un skaists, ja esi pats.