Diez vai Zemgalē dzīvojošie auto braucēji ir kaut kā īpaši kāri uz kukuļu došanu Ceļu policijai. Tādēļ ievērojamā atšķirība starp kukuļošanā pieķertajiem - 17 Zemgalē pusgada laikā, Kurzemē un Vidzemē tieši neviens - saistāma ar Ceļu policijas attieksmi un aktivitāti. Kādēļ tā atšķiras starp reģioniem, ja piemaksas, ko saņem policists kukuļdevēja pieķeršanas gadījumā, neatšķiras?
Negantākā versija - citos reģionos ceļu policisti uz piedāvāto kukuli skatās krietni labvēlīgāk. Ticamākā - citviet policists kukuli nedz izspiež, nedz ņem, bet neuzskata par vajadzīgu devējam sagādāt nepatikšanas. Tā teikt, es savu esmu izdarījis, kukuli neņemot. Un vispār - ko tas mainīs, ja tam banknotes devējam veltīšu papildu laiku, lai viņu aizturētu, noformētu papīrus utt.
Un te nonākam līdz plašākam kontekstam, kas pārsniedz auto vadītāju un ceļu policistu trauksmainās attiecības. Latvijā netrūkst godīgu cilvēku, kuri personīgi negrib spēlēt pēc ierastajiem noteikumiem, kuri savas sirdsapziņas līmenī rīkojas apzinīgi, bet kuri tik ļoti netic valsts varai (varbūt pat tikumiem sabiedrībā kopumā), ka ļaunumu uzskata par neizbēgamu un neuzvaramu. Kāda jēga kādu sīko zivteli pieķert par piecīti, ja tie, kuri «iesūc» tūkstošus, miljonus, netiek sodīti? Saprotama attieksme, tomēr neaizmirsīsim, ka tie «miljonu ņēmēji» izmanto, nodarbina tos, kuru «cena» mērāma tūkstošos, simtos un «uz leju» planktonā. Ja paretinās to, arī miljonu nočiept kļūs grūtāk - izpalīgu sāks pietrūkt.