Taču patiesība ir skaudra. Sieviete ar vīru braukusi uz veikalu. Pie ieejas kāds vīrs tirgojis trīs jaukus toreiz mēnesi vecus kucēnus. Teicis, ka tie esot uzticīgi draugi, vidusāzieši. «Man suņa nekad nav bijis, bet šis iepatikās, pierunāju vīru, nopirkām meitiņai draugu,» sieviete klāsta. Suns tiekot turēts trīsistabu dzīvokļa lodžijā. Par šķirni sieviete nav izlasījusi ne vārda, nezina, ka kucēns jāvakcinē, jāattārpo, drīz būs jāved dresēt, ka Vidusāzijas aitusuns nav lodžijas dzīvnieks. Mūsu teikto par potēm, barību, suņa audzināšanu sieviete uztver ar mīļu smaidu - vai tiešām? Ko jūs sakāt! Tad strikti nosaka: «Ja nu tiešām netiksim galā un ar suni būs liela noņemšanās, atdosim pa-tversmē. Turklāt mēs jau tā gatavojamies gada beigās braukt projām no Latvijas. Līdzi taču Šeriju neņemsim.»
Mūsu kompānija apklust. Šerijai nav tiesību, nav aizstāvības. Viņa kļuvusi par dzīvu rotaļlietu bezsirdīgu cilvēku rokās.