Žurnāla iecere - aptvert Baltijas jūras valstis - ir jau mākslā un kultūras publicistikā mēģināta stratēģija, bet ne vienmēr veiksmīga, jo valstu kopība izrādās vairāk formāla. Kā radās jūsu žurnāla iecere, un kas šī reģiona valstīm tomēr kopīgs?
Žurnālu iecerējām 2007. gadā Sanktpēterburgā. Krievijā iznāk daudz dažādu izdevumu. Ir tāds žurnāls Projekt Rossiji, kuru 1995. gadā dibinājis Barts Goldhorns no Nīderlandes. Ar laiku sāka rasties vēl visādi projekti, arī reģionāli. Krievija ir liela valsts, bet žurnālos, ko izdod Maskavā, arī pārsvarā par Maskavu raksta. Tā radās žurnāli Projekt Volga, Projekt Sibirj utt. Arī Sanktpēterburgā bijuši mēģinājumi veidot arhitektūras žurnālu. Padomju laikā jau tāds bija, saucās Ļeņingradas Arhitektūra. Sapratām, ka vajag kārtējo reizi mēģināt izdot žurnālu, taču aprobežoties tikai ar mūsu pilsētu nelikās gana interesanti un ambiciozi, tāpēc nolēmām veidot starptautisku, bet reģionālu žurnālu. No sākuma tas bija eksperiments, jo mēs paši sev uzdevām šo jautājumu - kas šim Baltijas jūras reģionam kopīgs. Tātad mūsu reģions ir Somija, Krievijas ziemeļrietumi un trīs Baltijas valstis - Latvija, Lietuva, Igaunija. Protams, šīs valstis ir ļoti dažādas. Tomēr, stāstot par projektu, piemēram, Maskavā vai Berlīnē, visiem ir skaidrs, kāpēc šāds nošķīrums. Tātad kaut kas kopīgs tomēr ir gan vēsturiski, gan arī mūsdienu izpausmēs. Piemēram, pie jums tikko nozīmīgā konkursā uzvarēja lietuviešu birojs (Nacionālā mākslas muzeja piebūves konkurss - I. L.). Igauņi ir projektējuši Kaļiņingradā, somi - Igaunijā un tamlīdzīgi. No reģionālo profesionālo saišu viedokļa viss ir kārtībā. Tomēr tas ir jāparāda, lai būtu iemesls par kaut kādu reģionālo nošķīrumu runāt. Tas ir mēģinājums parādīt to, kas pazūd mūsdienu mediju specifikas dēļ. Pasaulē tā arī lielākoties ir - ir zināmi vai nu globāli, vai ļoti lokāli žurnāli, un koncentrēties tikai uz globalitāti ir tikpat bīstami kā iekapsulēties sevī, jo tad iznāk pievērsties tikai zvaigžņu arhitektūrai, aizmirstot par saviem kaimiņiem, kuri arī dara visu ko interesantu. Mūsu žurnāls rāda telpu, kāda reāli ir, jo no Sanktpēterburgas aizbraukt līdz Rīgai ir ļoti vienkārši, kāpēc gan to nedarīt?
Tas būtu tā saukto kultūras sakaru jautājums, bet kā ar kopīgu estētiku?
Šai ziņā kopīgais laikam saistīts ar tuvumu Skandināvijai. Mūsu kolēģi Maskavā, piemēram, bieži Baltijas valstu arhitektūru tiecas apskatīt kopā ar Skandināvijas valstīm. Šai gadā esam iecerējuši pat atsevišķu numuru, lai meklētu, ko ziemeļniecisku var atrast Baltijas valstu arhitektūrā. Kāds teorētiķis no Sanktpēterburgas uzskata, ka tā saukto ziemeļu modernismu pareizāk būtu saukt par Baltijas modernismu, jo tas raksturīgs plašākam reģionam. Un tā sauktā somu tradīcija, kas šeit ir ļoti ietekmīga, izpaužas arī Sanktpēterburgas arhitektūrā, turklāt jau kopš padomju laikiem. Varbūt var runāt par līdzībām drīzāk raksturā, nevis detaļās. Tas kopīgais būtu mierīgums, atturība. Skaidrs, ka lielākā daļa mūsdienu autoru, lai kur viņi arī strādātu, orientējas uz pasaules zvaigznēm - Remu Kolhāsu, Zahu Hadidu… Taču var būt reģionāls šo orientieru traktējums, piemēram, igauņi atkārto holandiešus ne tā kā ķīnieši vai krievi, precīzāk, maskavieši.
Nav arī tā, ka mēs - žurnāla veidotāji - paziņojam, ka esam atklājuši kaut kādu Baltijas stilu. Nekāda tāda stila nav un būt nevar. Tāpat kā nav nekāda Pēterburgas stila, vismaz man gribētos tā domāt. Vai arī, ja kāds ņemtos tādu uzrādīt, tas būtu kaut kas diezgan bēdīgs. Liela daļa mūsdienu arhitektūras teorētiķu un praktiķu vispār tiecas uzskatīt, ka stila jēdzienu nevajadzētu lietot attiecībā uz mūsdienu procesiem.
Ar ko Pēterburga tik atšķirīga no Maskavas?
Pēterburgā jūtamas Maskavas ietekmes gan formveidē un estētikā, gan pilsētbūvnieciskās koncepcijās, bet ir vēsturiski veidojušās atšķirības. Maskava ir objektu pilsēta, telpas aspektiem tur pievērš mazāk uzmanības. Šādā ziņā tā ir ideāla pilsēta kapitālismam. Pēterburga - gluži otrādi -ir telpiska, ansambļu pilsēta, kurā videi lielāka nozīme nekā atsevišķam objektam. Šai ziņā Helsinki ir ļoti līdzīgi Pēterburgai, bet Helsinki savu telpiskumu kopj konsekventāk.
Interesanti, ka pat gluži netālu no Pēterburgas ir pavisam kas cits. Nesen bijām Karēlijas galvaspilsētā Petrozavodskā, un tur notiekošais vairāk atgādina Latvijas, nevis Pēterburgas arhitektūru.
Pirmkārt, reģionam kopīgi vai vismaz līdzīgi ir dabas apstākļi, kas ietekmē arhitektūru. Piemēram, ir diezgan tumšs, tāpēc bieži vien gaismas problēma tiek risināta ar košas krāsas palīdzību. Tā ir Petrozavodskai un Latvijai līdzīga iezīme.
Otrkārt, visam reģionam raksturīgs zināms perifērisms. Gan Pēterburga, kas sen vairs nav galvaspilsēta, gan Baltijas valstis un Somija neatrodas pasaules arhitektūras attīstības centrā. Līdz ar to veidojies pat tāds kā arhitektūras un dizaina apziņas perifērisms. Arī tas ir pietiekams iemesls, lai strādātu pie lielākas šī reģiona integrācijas - galu galā vienkārši vairāk satiktos un sarunātos. Somiem, piemēram, ir visādi arhitektūras un dizaina forumi, kuros Baltija nepiedalās, tāpēc mēs pamazām sākam rīkot savus forumus, uz kuriem aicinām arī somus. Vienu tādu apaļā galda sarunu publicējām arī žurnālā. Tā bija saruna ne tikai par estētiku, bet arī par jaunumiem nozares likumdošanā.
Kā raugāties uz padomju modernismu? Rīgā kopš rudens sarīkotas jau divas vērienīgas izstādes, kas ne vien pievēršas izciliem autoriem, bet arī aktualizē nesenā mantojuma problēmu. 90. gados bija izteikti kritiska attieksme vienotā skepsē pret visu padomisko, mūsdienās šī attieksme pamazām tiek pārskatīta. Taču autorprojektu vērtību ir vieglāk «pierādīt», savukārt daudz kas no industriālām būvēm vai pilsētbūvniecības ansambļiem iet bojā.
2008. gadā šeit pat, Latvijas Arhitektūras muzejā, bija apskatāma izstāde Ļeņingradas modernisms. Veidoju šo izstādi vēl pirms žurnāla. Palūdzu 20 labus Sanktpēterburgas fotogrāfus uzņemt attēlus ar 20 labiem objektiem, kas projektēti 60.-80. gados. Tolaik vēl nebija krīzes, gluži otrādi - tas bija ekonomiskā uzplaukuma laiks, un likās, ka šos objektus lielākoties vienkārši nojauks, lai būvētu kaut ko jaunu. Tomēr tai attieksmei bija citi iemesli nekā pie jums un citās Baltijas valstīs vai Austrumvācijā. Tā nebija padomju laika kritika, bet tīri ekonomiski apsvērumi - bija izdevīgāk šīs ēkas jaukt nost, lai investētu jaunos objektos. Diemžēl tā bija. Izstādē bija 19 mazas un viena liela fotogrāfija. Tajā bija redzama viesnīca Maskava. Tieši pēc gada šo lielo objektu, varētu teikt, iznīcināja. Ne gluži nojauca, bet mainīja, turklāt uz pavisam sliktu pusi.
Pēc Padomju Savienības izjukšanas pie mums iepriekšējā estētika tika noliegta un notika atgriešanās pie tāda kā postmoderna historisma. Ja atceramies, arī Hruščovu savulaik lamāja par viņa nostādnēm, ka jāceļ daudz un lēti. Tagad jau saprotam, ka viņa manifests bija gluži nepieciešams un ka hruščovka kā arhitektūras objekts nemaz nav tik slikts, salīdzinot ar paneļu daudzstāvu apbūvi, ko būvēja pēc tam, un lielā mērā arī salīdzinot ar mūsdienām. Hruščovku radītā pilsētvide pašlaik šķiet teju optimāla - zaļumu ieskauta mazstāvu apbūve.
Runājot par sabiedrisko būvju arhitektūru, Sanktpēterburgā ir vairāki spoži padomju modernisma piemēri. Noteikti jāpiemin brīnišķīgā arhitekta Aleksandra Vladimiroviča Žuka daiļrade, ko arī var apskatīt reģionālā kontekstā, jo viņš lielā mērā orientējās uz Alvaru Ālto. Mūsdienās šo ēku liktenis ir dažāds. Piemēram, Oktobra koncertzāle, kas ir rets piemērs, kā moderns apjoms iekļauts vēsturiskajā pilsētas apbūvē, ir pamatīgi un atbilstoši restaurēta. Turpretim Žuka projektētā valdības rezidence k2 - rets villas tipoloģijas piemērs XX gadsimta otrās puses padomju arhitektūrā - arī tika rekonstruēts, bet pilnīgi samaitāti skaistie oriģinālie interjeri.
Kopumā šīs arhitektūras problēma ir nepietiekamais temps, kādā tiek pieņemta mantojuma likumdošana, kas svarīga pieminekļa statusa piešķiršanai. Speciālistu līmenī viss ir skaidrs, bet nepieciešams šiem objektiem pievērst sabiedrības uzmanību, lai ietekmētu un paātrinātu likumdošanu. Izstādes ir ļoti svarīgs instruments, lai veidotu izpratni par šī mantojuma vērtību un aizsargātu to no neizglītotiem developeriem.
Padomju arhitektūra Baltijā bija būtisks orientieris pārējās republikās. Redzams, ka šeit arhitektiem bija mazliet vairāk brīvības nekā Maskavā, Ļeņingradā un citās pilsētās. Tieši Latvijas modernisma perioda arhitektūras vērtība ir neapstrīdama un acīmredzama!
To nodrukāsim lieliem burtiem. Arī nākamais jautājums izriet no reģiona specifikas. Kā jūs komentētu piejūras teritoriju attīstības tendences? Rīgā, piemēram, tiecas jūras piekrasti pilsētā uztvert tikai kā industriālu resursu - kravu pārkraušana, tranzīts un tamlīdzīgi -, ignorējot iespēju attīstīt dabas un kultūras mantojumu ar starptautisku prestižu. Kāda te būtu arhitekta loma?
Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Ir sabiedrības intereses un atsevišķu sabiedrības grupu intereses. Un ir cilvēki, kas pieņem lēmumus. Galvenā atbildība, manuprāt, ir pilsētas galvenajam arhitektam, kā arī pilsētbūvniecības padomei vai tamlīdzīgai institūcijai, kas plāno un uzrauga attīstības jautājumus. Šo institūciju uzdevums ir prast pārliecināt ierēdņus un uzņēmējus, ka, attīstot tik ekskluzīvu resursu kā jūras piekraste, primāras ir sabiedrības, nevis grupu intereses. Tomēr skaidrs, ka noskaidrot sabiedrības intereses ir pietiekami sarežģīti.
Starp citu, pirmo žurnāla numuru veltījām ūdens tēmai. Raudzījāmies, kā šai ziņā attīstās dažādas valstis. Gan Sanktpēterburgai, gan Tallinai ļoti svarīga ir ainava, kas paveras skatienam no ūdens puses uz pilsētu. Tallina, piemēram, pieņēma lēmumu uzcelt debesskrāpjus, kas būtiski mainīja šo pilsētas siluetu. Toreiz publicējām projektu, kas paredzēja ar augstceltnēm aizcelt tā saukto Vasilija salas jūras fasādi. Tomēr tas nenotika.
Kā vērtējāt šo projektu?
Domāju, tas nav pareizi. Padomju laikā nereti šis sabiedrisko un biznesa interešu balanss tika pat vairāk ievērots. Tolaik gan bija cita sabiedrības struktūra un nebija arī tik vājprātīgas pilsētu konkurences kā mūsdienās. Ir izveidojies savdabīgs Sanktpēterburgas telpiskais kods, kas sastāv galvenokārt no ne pārāk augsta horizonta ar dažiem akcentiem. Tiesa, šis kods tiek slikti ievērots. Kad šeit senu cietokšņu vietā gribēja uzcelt milzīgu Gazprom debesskrāpi, tika rakstītas neskaitāmas vēstules un rīkoti mītiņi, kamēr projektu tomēr atcēla. Arhitektūras vēsturē ir diezgan daudz piemēru, kad neīstenojas grandiozi, laikmetu simbolizējoši projekti, kā padomju pils Maskavā. Es domāju, ka tomēr ir kādi objektīvi likumi, kurus ieinteresētās grupas vai cilvēki vienkārši nevar apiet, ja arī ļoti grib.
Šai ziņā labs piemērs laikam būtu Helsinki, slikts - Tallina, kur minētie debesskrāpji bija pretrunā ar pilsētas telpisko kodu, tomēr tie tur ir.
Kā jums šķiet - kāda vērtība šim kodam? Vai to nolasa, piemēram, vienkāršs cilvēks, kas atbrauc ar prāmi un skatās, kā tuvojas pilsēta?
Domāju, ka labs arhitekts, tāpat kā dzejnieks vai gleznotājs, nedomā, kā publikai patiks tas, ko viņš dara. Ir taču profesionāli apsvērumi, kas tā arhitektūras māksla ir. Arī savā žurnālā bieži runājam par to, ka ir svarīgs ekspertu loks, kuru viedoklī ieklausās, īpaši gadījumos, kad jāpieņem sabiedriski svarīgi lēmumi. Tādos gadījumos nav svarīgs ne kādas personas viedoklis un noteikti arī ne vairākuma viedoklis. Iedomājieties, kā izskatītos kādas pilsētas piekrastes siluets, ja to veidotu pēc vienkāršā skatītāja jeb jūzera izpratnes, - tur taču būtu viss kas, ko tikai viņš būtu un nebūtu redzējis, Heopsa piramīdu ieskaitot.
Jautājums gan drīzāk bija, vai «patērētājs» redz, novērtē - ir vai nav ievērots tas kods.
Atkārtošos - vērtējums jāsniedz ekspertiem. Turklāt vēlams, lai tie nebūtu eksperti, kas piedalās procesā - plāno, projektē un startē konkursos. Eksperti var būt, piemēram, no autoritatīviem arhitektūras žurnāliem. Tiem galvenokārt jābūt teorētiķiem, kas personiski nav ieinteresēti konkrētu projektu virzībā. Arhitektiem vienmēr ir kaut kāda korporatīva ieinteresētība. Tas būs ķecerīgi, tomēr - svarīgākās ir tās pilsētas intereses, kas attiecas uz pilsētu kā mākslas darbu ar savu attīstības vēsturi, loģiku un tamlīdzīgi… Piemēram, Sanktpēterburgai veiksmīgs bija XIX gadsimts, Rīgai - pat XV gadsimts. Un ir periodi, kad nesanāk un neveicas. Tad kādam gudram pārvaldītājam (ja tādu spējam iztēloties), piemēram, galvenajam arhitektam, ir dažādas, brīžiem smagas morālas un ētiskas izvēles, lai, izlemjot sabiedriski svarīgus jautājumus, nenostātos savas korporācijas jeb amata brālības interešu pusē.
Manuprāt, vēl viena reģionam raksturīga un ne pārāk pozitīva iezīme ir noslēgtība. Ne vienmēr var sasniegt labākos rezultātus, ja kādu vietu attīsta vai projektē autors, kas attiecīgo vietu ļoti labi pazīst. Gadās, ka no ārpuses iespējams piedāvāt risinājumus, kas uzreiz varbūt sabiedrībai nav mīļi, bet ar laiku izrādās veiksmīgi objekti, ar ko pat var lepoties, piemēram, mūsdienu mākslas muzejs Kiasma Helsinkos, ko arī nebūvēja somu arhitekts. Šeit to nedomāju izvērst kā ekonomisku investīciju problēmu, paliekam pie korporatīvajām arhitektu un sabiedriskajām interesēm. Tātad jāprojektē labiem vienalga kādas valsts arhitektiem, ievērojot pilsētas telpisko kodu. Tad arī cilvēks, kas piebrauks ar kuģīti pie šīs mūsu iedomātās pilsētas, redzēs, ka tā ir tieši tā pilsēta vai vismaz ka tā ir cita pilsēta.
Kāda ir Sanktpēterburgas jauno arhitektu paaudze?
Manuprāt, jaunie autori ir brīnišķīgi, daudz plašāku redzesloku nekā iepriekšējā paaudze. Turklāt atšķirībā no kolēģiem, kam nācās strādāt pēcpadomju apstākļos vai pēc tam vēl ļaunākajos ekonomiskā buma apstākļos, jaunieši var mēģināt nodarboties ar arhitektūru kā mākslu, nevis kā attīstītājus apkalpojošu nozari. Ar to saprotu centienus atrast kaut kādu patiesību - vienalga, vai kādā materiālā, dizaina tīrībā, sabiedrisko telpu konceptos. Tas ir virziens, par ko pastāvīgi raksta, piemēram, Rems Kolhāss, proti, atteikties uztvert arhitektūru kā servisu. Arī Rīgā ir ļoti interesanti autori, piemēram, sabiedrība ap Ievu Zībārti. Skaidrs, ka ne viss ir ārkārtīgi veiksmīgi, bet būtisks ir centienu virziens.