Drīzāk tas uzskatāms par inteliģentu domubiedru māksliniecisku un pilsonisku žestu.
Atbildības «kartupelis»
Līdz šim daudzajās publikācijās galvenokārt par Lielo kapu nesakārtoto stāvokli jautāts Rīgas domei un kultūras pieminekļu aizsardzības speciālistiem. Šoreiz lūdzu komentāru zemes īpašniekam - Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB) tās Īpašumu komisijas vadītāja Romāna Ganiņa personā. Viņš uzreiz uzsver, ka atbildība par Rīgas Lielajiem kapiem jāuzņemas gan LELB, gan arī Rīgas domei, jo Likuma par pašvaldībām 15. pantā esot skaidri uzrakstīts, ka gan kapsētu, gan parku sakopšana ir pašvaldību kompetence, neraugoties uz īpašuma tiesībām. Tāpat šī panta 5. punkts paredz pašvaldības rūpes par kultūru, t. sk., atbalstu kultūras pieminekļu saglabāšanai. Rīgas dome savukārt uzskatot, ka likumdošana par finansējuma kārtību neparedz šādu atbildību. Tagad LELB šķiet, ka kļūdījās jau denacionalizācijas procesā, pieprasot atpakaļ zemi, nevis kādu kompensāciju. Citās Latvijas pilsētās parasti pašvaldība atpērkot kapsētas. Arī Rīgā iepriekšējā domes sasaukuma laikā bijušas sarunas par kapu pirkšanu vai mainīšanu pret kādu citu teritoriju. Pirms vēlēšanām šis jautājums esot atlikts, tad nāca jauna dome, krīze, budžeta samazināšana utt. Pēdējās vēstules Rīgas domei baznīca sūtījusi pagājušā gada rudenī un ziemā. Atbildē teikts, ka jautājumu par maiņu pašlaik neizskatīšot, bet, ja baznīca gribot, varot šo teritoriju domei dāvināt. Romāns Ganiņš: «Par šo piedāvājumu joprojām esam ļoti šaubīgi, jo neesam pārliecināti, ka pilsēta ir spējīga un politiski ieinteresēta šo īpašumu apsaimniekot.»
Divi sētnieki
Izrādās, runājam tikai par zemi, jo kapličas kā ēkas neesot ierakstītas Zemesgrāmatā, tātad to īpašuma tiesības nav noteiktas. Baznīca šādas tiesības nemaz nevēloties un neplāno kapličas slēgt vai glābt, jo tam nav līdzekļu, turklāt vēl nesakārtotās īpašumtiesības... Pašlaik baznīca varot vienīgi nodrošināt minimālu uzkopšanu, ko veic divi sētnieki un daži «simtlatnieki».
Ar jautājumu par Lielo kapu likteni LELB pārstāvji vērsušies arī Valsts kancelejā iepriekšējās vadības laikā. Arī bez rezultātiem. Redzot, ka valsts un pašvaldība nav ieinteresēta, LELB pagaidām «prāta vētru» stadijā sākusi darbu pie kapu attīstības vīzijas, zonējuma, integrējot arī visas iepriekš attīstītās idejas par kolumbārija izveidi un tamlīdzīgi. «Esam nolēmuši meklēt privātu investoru un, saredzot patiesu ieinteresētību un izpratni, būtu pat ar mieru šo teritoriju pārdot.» Tomēr baznīcas budžeta prioritāte pašlaik neesot īpašumu lietas, bet mācītāju algas, lai nodrošinātu Evaņģēlija pasludināšanu, un dievnamu uzturēšana.
Atbildība kā jumts
Dzirdot, ka baznīcas prioritāte ir Dieva vārda sludināšana, nevis īpašumu lietas, likās, ka tikko abi ar LELB pārstāvi esam nonākuši kādā bēdīgā pretrunā, ko tā īsti ieraudzīt un saprast palīdzēja kulturologa Denisa Hanova eseja fotoalbumā Nevajadzīgie cilvēki: «Sakrālās telpas bojāeja, manuprāt, sākas tad, kad mēs neapzināmies, ka tā ir sakrāla.»
Denisa Hanova interese par Lielajiem kapiem sākusies ne vien ar pastaigām, bet arī ar akadēmisku interesi par latviešu identitāti XIX gadsimtā, sākot ar pirmo atmodu un mediju lomu tajā. «Jau pēc disertācijas aizstāvēšanas par avīzi Baltijas Vēstnesis Lielajos kapos nejauši atradu tās galvenā redaktora Pētera Dīriķa kapa plāksni. Arī fotogrāfs Deniss Kretalovs bija tur daudz fotografējis jau agrāk. Ieinteresējās arī fonda Latvijas pārstāvniecības vadītājs - kaislīgs fotoamatieris. Tā visi kopā nolēmām, ka ir kaut kas jādara. Kapos ir daudz neapstrīdamu kultūrvēsturisku vērtību, piemēram, rotondas tipa kapliča ir vienīgā tāda Baltijā. Caur suņiem iepazinos ar cilvēku, kas pats par saviem līdzekļiem uzstādījis jumtu šim piemineklim,» stāsta D. Hanovs. Tas arī ir vienīgais gadījums periodā pēc neatkarības atgūšanas, kad uzlabots kādas kapličas stāvoklis. «Ar šo projektu mēs gribējām parādīt reālo sabrukuma stāvokli, nevis tūristiem domātu albumu. Tāpēc tur nav tekstu angļu valodā, jo tie domāti tiem, kas dzīvo un lasa šeit. Bija tāds gadījums. Pasniedzu Stradiņa Universitātē starpkultūru komunikāciju kursu, kur vienu nodarbību sauc Atmiņu teorijas. Tā nu vienā nejaukā rudens rītā, sapulcējušies necerēti lielā skaitā, staigājam pa Lielajiem kapiem, un es atskārstu, ka man kā nelatvietim šiem latviešu jauniešiem jāstāsta, kā tikai tur visa nav. Ka tā ir latviešu nācijas kolektīvā atmiņa visai koncentrētā veidā un ka tā ir šādā stāvoklī. Ar šo albumu gribēju cilvēkus sakaitināt. Gribēju parādīt, ka daudzos gadījumos viņi vairs netiek pāri vizuālajam, jo liecības izzūd. Piemēram, no kāda uzraksta palicis pāri tikai burts, kā tas redzams fotogrāfijās. Gribēju provocēt - ejiet un skaidrojiet paši, un tad tikai redzēsiet un sapratīsiet, kas tas ir un kādā stāvoklī tas ir.
Tas esot arī ļoti personisks projekts. D. Hanovs atzīst, ka arī pats 1977. gadā dzimis ģimenē, kas te ieradusies pēc 1945. gada, pieder pie «nevajadzīgajiem cilvēkiem». «Es ļoti jutu vajadzību piederēt Latvijas kultūras telpai. Domāju, ka diezgan neveiksmīgi, bet arī šis ir viens no tādiem mēģinājumiem parādīt, kas man ir svarīgs. Daudzi arī atteicās piedalīties šai projektā, redzot, kādā stāvoklī kapi ir un ka tādus tos arī taisāmies rādīt. Manuprāt, tāpēc, ka ir nepatīkami konfrontēties ar populāro uzskatu, ka latviešiem rūp viņu kultūra. Vēl pāris rudens vētru, un vēl atlikušie sašķobījušies pieminekļi var iebrukt zemē, sabirzt vai salūzt zem krītošiem kokiem!»
Skat. arī video: www.diena.lv