Roberts Bukarts
Apsveicu ar uzvaru pēdējā spēlē un vietas saglabāšanu elites divīzijā. Tomēr paši jau diez vai vēlējāties braukt mājup tik ātri?
Protams, negribējām. Mērķis čempionātā bija krietni augstākas vietas izcīnīšana. Turklāt uzskatu, ka objektīvi nebijām pelnījuši cīnīties par palikšanu elitē. Manuprāt, šis mums bija patiešām labs čempionāts. Bet sanāca, kā sanāca, un guvām vērtīgu mācību.
Ar individuālo sniegumu Slovākijā esi apmierināts?
Hokejs ir komandas spēle, un tajā nevar būt ne runas par individuālā snieguma vērtēšanu. Prieks, ka palīdzēju komandai, un jāvērtē tikai tās sniegums kopumā. Ņemot vērā, ka šis man bija debijas čempionāts, pienesums komandai bija atzīstams.
Kā iejuties izlasē?
Es jau visu gadu spēlēju Rīgas Dinamo ar vairākumu čaļu. Nebija nepieciešams iejusties komandā, jo izlase un Dinamo ir gandrīz tas pats.
Pirms čempionāta varēji paredzēt, ka iemetīsi trīs ripas, kas ir tikai par vienu mazāk nekā sezonas laikā Dinamo rindās?
Mani tas ne pavisam nepārsteidz. Zinu, uz ko esmu spējīgs, un nedomāju, ka paveicu ko ārkārtēju. Izlasē man deva vairāk iespēju, un es to godam izmantoju.
Vai spēlē ar dāņiem komanda bija pašpārliecināta?
Nezinu, vai pašpārliecināti, bet par uzvaru laikam nešaubījās neviens. Spēlējām jau labi, mums piederēja iniciatīva, un trešās trešdaļas izskaņā tikai brīnumainā kārtā Dānija nosargāja neizšķirtu. Bija momenti, kuros jāmet ripa iekšā, bet psiholoģiskā nasta laikam izrādījās mazliet par smagu. Arī pagarinājumā bijām tuvāk uzvaras izraušanai, bet diemžēl tāds ir sports. Ne vienmēr uzvar tā komanda, kas ir spēcīgāka. Es neteiktu, ka dāņi parādīja ļoti saturīgu hokeju. Viņi nospēlēja uz rezultātu. Varbūt ne tik skaisti, bet vēlamo panāca. Mums atkal statuss īsti neļāva spēlēt pragmatiski. Bijām un esam klasi pārāka komanda, tāpēc centāmies spēlēt radošu hokeju.
Kas notika spēlē ar Slovēniju?
[Nopūšas] Pēc pirmā perioda likās, ka pretinieki galīgi nemāk spēlēt hokeju. Bijām labāki visos spēles elementos. Uz otro periodu laukumā devāmies ar domu, ka visu spēli jau pretiniekam nesmaidīs veiksme un ripa agri vai vēlu ielidos viņu vārtos. Iespējams, pārākuma sajūta arī mazināja modrumu, un ļāvām viņiem aizmukt pretuzbrukumos. Trīs no tiem viņi arī izmantoja. Pēc tam jau komanda morāli sašļuka.
Pēc šī zaudējuma notika komandas sapulce tikai starp spēlētājiem. Ko tajā apspriedāt, un kāds bija tās rezultāts?
Visi jau arī bez tās sapulces saprata, kādā situācijā esam nokļuvuši. Bija skaidrs, ka atkāpšanās ceļa vairs nav un ka atlikušajās divās cīņās jāizdara maksimums.
Šis čempionāts tev pašam noteikti bija lieliska pieredze.
Ne tikai man. Arī citiem jaunajiem. Te guvām pieredzi un papildu pārliecību, ka arī pret skanīgākiem uzvārdiem varam cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu. Sevišķi labi nospēlējām pret Čehiju un Somiju. Domāju, ka pirmajā spēlē bijām pat vairāk pelnījuši uzvaru.
Nākamgad būs jauna izspēles sistēma. Tā Latvijai būs labvēlīgāka?
Noteikti. Nākamgad vairs nebūs vienas spēles čempionāta. Nešaubos, ka dažus punktus paņemsim no favorītiem, un tad jau var cerēt uz iekļūšanu astotniekā.