Gailis pārvēršas par pūci
Jums pārvaicās, kuru tieši no lasāmgrāmatām 1. klasei skolotājs licis nopirkt. Izdevniecības Lielvārds ābeci un lasāmgrāmatu, izdevniecības RaKa mācību grāmatu Ar gudru ziņu un darba burtnīcas, Zvaigznē izdoto Zīles ābecīti un Mazo zīli, vai varbūt jums nepieciešama Gaiļa ābece. Visus šos izdevumus pēc garas novērtēšanas tabulas ir apstiprinājusi Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija. «Šodien ābece nav obligāti jāsauc par ābeci,» skaidro Vispārējās izglītības satura nodrošināšanas nodaļas vadītāja vietniece Ineta Upeniece un mācību literatūras speciāliste Ināra Švarca. Ja grāmatnīcā ar nostalģisku pārliecību lūkosities pēc košas grāmatas ar gaili uz vāka, atkal sagaidīs vilšanās. No minētajām grāmatām vecākajām paaudzēm pašsaprotamais gailis (gaismas, rīta, čakluma un gara gaismas saucējs) rotā tikai vienu. Pirmo latviešu ābeci izdeva J. Nellers XVII gs. beigās. Tā tika veidota pēc vācu ābeču parauga, nepilnīgi ievērojot latviešu valodas fonētiskās un grafiskās īpatnības. 1941. gadā Tartu Universitātē tika atrasta XVII gs. izdota ābece, kuras vāku rotā krūtis izriezis gailis.
Ābeces patiesības. Un meli
Par to, vai nepieciešamas trīs grāmatas vai tikai viena, var diskutēt, neapstrīd arī I. Upeniece un I. Švarce. Paskatoties ābeces no Stendera laikiem, kad «bokstābu»/burtu «ielauzīšana un iedīdīšana» pamatā notika ar iepēršanas metodi, jāsecina, ka strīds par labāko metodi bijis aktuāls vienmēr.
Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre Velga Kince atceras, ka 90. gados bibliotēkā ienākušas vairāk nekā 20 dažādas ābeces. «Kaut kāds šarlatānisms. Tā taču ir pirmā grāmata, ar kuru bērns saskaras.» Viņa pati ir iemācījusies lasīt no māsas Latvijas laika ābeces, kuras pirmajās lapās - idilliska Latvijas sētas ainava, austošs rīts, gailis uz sētas un Elzas Stērstes dzejas rindas, bet pati skolā jau mācījusies pēc ābeces, kuras pirmajā lapā nobiedē draudīgs Staļina attēls. Ābece un ideoloģija ir tik plaša tēma, ka to nav iespējams ietilpināt avīžrakstā. Ja jums ģimenē aug ne vien pirmklasnieks, bet arī vidusskolēns, iesaku kā lielisku vēstures vai literatūras projekta tēmu. Seno ābeču šķirstīšana sagādā spēcīgu emociju gammu. No smiekliem par tādām pērlēm kā: «Magon smird, kaut zelta puķe ir/Vē! Kad jauna meita maita ir,» - līdz bezspēcīgam pazemojumam, atverot 1941. gadā izdoto Ābeci pieaugušajiem, kas paredzēta «analfabētu» mācīšanai. Uzzinām, ka «agrāk mātēm ar bērniem bija īstas nedienas. Pārnāk no lauka - te Jānītis bedrē iekritis, te Maiga seju saskrāpējusi». Toties tagad visur ir gaišas bērnu siles, kur «par bērniem rūpīgi gādā». Katram kultūrarmietim un komjaunietim bija uzdots mēnesī apmācīt noteiktu skaitu «analfabētu». Cita starpā jaunpievienotie «barbari» tiek pamācīti arī noslaucīt kājas, ieejot mājās.
Nedrīkst būt bērna bēdas
Leons Paegle 1921. gada novembrī raksta: «Ābece vairs nedrīkst būt bērna bēdas, no kurām tas pa gabalu bēg, bet prieks, ko bērns pats meklē (..). Gleznotājiem, dzejniekiem un pedagogiem jānāk kopā, jāveic liels kopīgs darbs, lai sastādītu tamlīdzīgu ābeci.» XX gs. 20., 30. gados Latvijā mazos ābeču tekstiņus rakstīja labākie rakstnieki - Ludis Bērziņš, Kārlis Dziļleja, Jānis Ezeriņš, Jānis Grīns, Vilis Plūdons -, kuri rūpējās, lai valoda būtu «muzikāla un koncentrēta». Tika piesaistīti izcili mākslinieki - Niklāvs Strunke (Vālodzes šūpulis), Alberts Kronenbergs. Šodien? Vai tiek apvienoti spēki, lai taptu saturiski, vizuāli un poligrāfiski labākais? Nē, sēšanās pie apaļā galda nenotiekot. Par grāmatu vizuālo pusi tālāk atbild izdevniecības, skaidro Izglītības ministrijas speciālistes. «Vienmēr varēs diskutēt, kādai būtu jābūt ābecei, - viens vecāks ir Margaritas Stārastes, cits - Aijas Zariņas cienītājs,» pārliecināta I. Upeniece.
Var diskutēt arī par to, vai «grāmata vienādi patiks zēnam un meitenei, pilsētniekam un lauciniekam». Galvenais uzstādījums, veidojot šodienas pirmklasnieka lasāmgrāmatas, ir «bērns pasaulē, veselumā. Es mācos burtus, es mazgājos utt. Es kā bērns mājā, ģimenē, pļavā, pasaulē». Lielākā atšķirība no pagātnes ābecēm - bērns drīkst domāt un just pats. Un domāt atšķirīgi. Drīkst arī ne vien sēdēt taisni, bet pat pasmieties par anekdoti.
Drēbes jāpakar vadzī
Jau kopš XVIII gs. pirmajiem gadu desmitiem ne vien Vācijā, bet arī citās Eiropas zemēs pirmmācības skolās lietoja t. s. lasāmgrāmatas, kurās ābeces vielai sekoja didaktiski stāstiņi, dzejoļi un īsi ģeogrāfiski apraksti. XVIII gs. ābecē Anniņa Kārlītim neļauj leksēt krējumu no pagraba, jo «Dieva acs redz arī tur». 1939. gada izdevumā paragrāfs Kas krietniem bērniem jādara? skubina: rokas allaž jāmazgā, virsdrēbes jāpakar vadzī, vakarā jānomazgā arī kājas, jāguļ vienā kreklā un labi jāapsedzas. Lielvārdā izdotajā (2002) ābecē un lasāmgrāmatā valzivij Helēnai nav svaiga elpa. Tev kārtīgi jātīra zobi - iesaka balodis Dūda. Ja pirmklasnieka mācību grāmatas saturā ir skarti arī veselības un higiēnas jautājumi, tas tiek atzīmēts kā īpašs pluss - skaidro I. Švarca.
Vai ābecei jāmāca mīlēt savu zemi un vakarā nomazgāt kājas? «Jā, noteikti,» pārliecināta latviešu valodas skolotāja Dace Īviņa. «Jo tad viņš aiziet uz cietumu, un tad viņam tur sāk mācīt, kā mazgāt kājas.» Viņa zina, ko runā, jo gan sagatavo bērnus skolā, gan māca latviešu valodu cietumā. «Kur tad mums šodien ir patriotiskā audzināšana? Jo es vairāk sastopos ar pārprasto brīvību, kas ir haoss, jo es vairāk atgriežos pie klasiskām vērtībām. Es pilnībā esmu par konservatīvām audzināšanas metodēm,» Dace Īviņa tieši priecājas, nevis pārmet, ka pirmklasnieku grāmatās par maz esot viņam (pilsētniekiem) pazīstamas vides un priekšmetu. «Ir labi, ka ir saglabāts gadalaiku ritms,» uzskata skolotāja. Viņa uzsver, ka tik mazi bērni vēl runā sirdsvalodā.