Piektais bauslis sarežģītajā un maz izkoptajā vēsturiskajā žanrā. Līdz 1. oktobrim Rīgas Galerijā aplūkojama izstāde Ābola stāsts. fotogrāfijas/ Gleznu retrospekcija, kur Imants Lancmanis ir izmantojis fotogrāfiju, turklāt - nevis darba vai publikāciju vajadzībām, bet gan lai pietuvināti un detalizēti parādītu ābola dzīvi gada ritumā.
Vai ar jauno izstādi Ābola stāsts atzīmējat savu septiņdesmit gadu jubileju?
Tas tā nebija domāts. Mani jubilejas ne pārāk interesē, vairāk tas, ko es daru konkrētajā brīdī un kādi ir mani plāni. Šī foto izstāde tapa vienkārši tādēļ, ka darbi bija gatavi.
Kā tematiski veidojāt izstādes ekspozīciju?
Būtībā - tā īstā izstāde ir fotogrāfijas, kas apskatāmas Rīgas Galerijas otrajā stāvā. Vecos glezniecības darbus vienkārši pieliku klāt, jo daļa cilvēku nav redzējuši Piekto bausli. Esmu pielicis klāt arī tos darbus, kurus pats jau biju piemirsis, jo tie atrodas privātkolekcijās. Izstādē parādās mākslinieks, kurš fotogrāfiju piekopj kā tādu papildu nodarbi, bet pamatā tomēr ir gleznotājs.
Kādēļ ābols un kādēļ fotogrāfija?
Galvenais ir ābols. Fotogrāfija ir tikai kā brīnišķīgs rīks, ar kuru satvert ābola noslēpumu. Mani kopumā bezgala aizrauj daba, un, tā kā dzīvoju laukos, daudz ko pamanu. Pirms diviem gadiem ziemā āboli nenokrita. Tie sasala kokā, apsniga, atlaidās un atkal sasala no jauna, tādējādi nodzīvojot dīvainu iekonservētu mūžu līdz pavasarim. Tas pievērsa manu uzmanību, un radās doma - parādīt ļoti skaisto un dabīgo ābola visas dzīves ciklu.
Tad fotogrāfija ir vēl viens līdzeklis, kā pietuvojaties realitātei, zinot, ka arī gleznojat fotoreālisma stilā?
Tā tas ir, taču ābolu es nekad nevarētu uzgleznot tā, lai tur iekšā būtu absolūti viss - faktūra, caurspīdīgums, gaismēnu rotaļas, izteiksme. Liekas, katram ābolam ir savs raksturs, noskaņa, tas skatās un kādu uzrunā. To var pamanīt tikai ar foto līdzekļiem. Fotografējot no trīspadsmit gadu vecuma, esmu lietojis dažādus aparātus un šobrīd baudu digitālās tehnikas brīnišķīgās iespējas. Izstādē apskatāmie āboli dažkārt ir tik milzīgi kā ķirbji, bet tikai tā var ieraudzīt detaļas. Mēs uztveram ābeli kā ražotni, kas strādā mums, taču patiesībā dabā viss notiek pats par sevi. Daba ir mērķtiecīga.
Vai varam gaidīt no jums gaismas attēlu izstādes arī nākotnē?
Domāju - jā. Kaut gan man ir brīdi jāsvārstās, vai gribu nodarboties ar gleznošanu vai foto. Brīžiem kāds no tiem ņem pārsvaru, bet dažkārt tā ir trešā lieta - grāmatas un raksti. Visticamāk, nākamās būs gleznas. Man ir tā īpatnība, ka nevaru nodoties mākslas radīšanai pilnībā, jo mana dzīve lielākoties paiet Rundāles pilī, un no savas darba dienas varu atvēlēt samērā nedaudz laika vakarā vai naktī.
Vai kultūras mantojuma saglabāšana un glezniecība viena otru papildina?
Tās tomēr ir ļoti atšķirīgas lietas. Ir tikai dažas gleznas, kur tās ir kopā. Piemēram, šajā izstādē ir trīs gleznas, kuras atgādina holandiešu XVII gadsimta klusās dabas un varētu likt domāt, ka tiešām esmu iespaidojies no Rundāles pils. Tomēr tā ir tikai viena daļa, kur vienkārši esmu mēģinājis atrast veidu, kā iedziļināties brīnišķīgajos holandiešu glezniecības paraugos un kaut ko iemācīties. Viss pārējais veltīts gluži atšķirīgām lietām. Piemēram, Piektais bauslis ir pilnīgi prom no visiem kultūras pieminekļiem un pilīm. Tās ir pārdomas par mūžīgajām lietām, par cilvēces raksturu, par tās neprātu, par to, kādā veidā cilvēks iznīcina visu skaisto, ko pats ir radījis. Glezniecība drīzāk ir veids, kā es izpētu pasauli un veidoju pret to savu attieksmi. Tie pat ir vairāk morāles jautājumi, nevis tīra glezniecība.
Vai plānojat vēsturisko žanru glezniecībā attīstīt arī turpmāk?
Jā, tas mani ļoti saista. Es vēsturi redzu tēlos. Viena lieta, ka mana galva ir pārpilna ar neticami daudziem vēsturiskiem faktiem, tajā pašā laikā es šos faktus redzu vizuāli ārkārtīgi spilgti. Tā ir mana priekšrocība, ka mana iztēle to visu piegādā jau gatavā veidā. Kas interesanti, priekšplānā atkal parādās fotogrāfija, īpaši Piektajā bauslī, kur, lai panāktu kara laika notikumu ticamību un konkrētību, jebkuru no detaļām pārstrādāju, izejot no autentiskas vēsturiskās fotogrāfijas. Taču es to nepārceļu gleznā. Pozu vai izteiksmi izpētu caur kādu dzīvu cilvēku. Piemēram, ir tāda glezna ar nosaukumu Revolūcijas piramīda, un viss gleznā redzamais tieši tāpat pirms tam bija uzstādīts dabā - muzeja kolēģi bija tik laipni, pārģērbās un sastājās. Pēc tam viņus nofotografēju pa vienam attiecīgajos tērpos, pagriezienā un ar nepieciešamo mīmiku. Tā ir vēsture kā abstrakta iztēles aina, bet konkretizēta caur fotogrāfijā satvertu realitāti. Tas man ir pilnīgi nepieciešams - šis gadījuma raksturs. Arī runājot par āboliem - bija ļoti būtiski, ka es paņemu šo ābolu tādu, kā to vidē ir sakārtojusi pati daba. Mans uzstādījums ir dabas brīnišķīgais salikums.
Ir padomā kādi konkrēti vēsturiski notikumi nākamajām gleznām?
Pirms tam bija cikls Kalēti, kurā gāju līdzīgu ceļu. Tagad arī taisīšu vienu vēsturisko ciklu, bet pagaidām to paturēšu noslēpumā. Ja paziņoju, ka es kaut ko darīšu, tas parasti nenotiek. Esmu kļuvis māņticīgs.
Mākslā sevi dēvējat par konceptuālo romantiķi. Vai dzīvē arī tāds esat?
Cilvēki ir pieraduši mani uztvert kā administratoru un mākslas zinātnieku un iedomājas, ka tas saistās ar akadēmisku sausumu un pedantiskumu. Patiesībā tā nav. Pēc rakstura esmu ļoti emocionāls. Vienkārši esmu iemācījies to sakārtot un varbūt arī apspiest, lai šī īpašība netraucētu citiem uzdevumiem. Man ir jābūt spējīgam strādāt un dzīvot ļoti dažādos iemiesojumos. To, ko daru mākslā, spēju paveikt tikai tad, ja ļauju varu jūtām un pārdomām, «izkāpjot» no tā, kāds esmu direktora krēslā - uzvalkā un ar kaklasaiti. Dzīve ir brīnišķīga tikai tad, ja tai pieiet emocionāli un romantiski. Ja dzīvi uztverat kā mākslu un tās norises traktējat kā kādu kadru no filmas. Apzīmējumu konceptuālais romantiķis savulaik radīja mana nelaiķe sieva. Citi teica: «To vajag saukt par romantisko konceptuālismu!» Taču mana sieva atbildēja: «Nē, romantisms ir pamatā.»