Solīdums pagaidīs

Komentē J. Artjuhova un M. Silinieks

Darba meklētāji netiek informēti par konkursa rezultātiem. Ļoti izplatīta situācija, neattaisnojama rīcība, taču saprotams iemesls - laika trūkums, sevišķi nelielos uzņēmumos, kur naudas taupīšanas nolūkā darbinieku meklēšana bieži tiek īstenota visai vienkāršoti. Standarta atbilde pa e-pastu neprasa daudz laika, bet vairāki simti standarta atbilžu gan, turklāt gadās, ka darba meklētājs savā CV nenorāda e-pasta adresi. Risinājums - piezvanīt pašam un painteresēties par savām sekmēm atlases procesā.

«Mūsu CV datubāze» patiesībā ir papīrkurvis. Tas atkarīgs no uzņēmuma, taču nopietni un lieli uzņēmumi nākotnē iespējami noderīgos CV saglabā. Pamanot vakanci, tomēr ieteicams par sevi atgādināt, nevis paļauties, ka «es jau esmu viņu datubāzē». Patlaban gan šīs datubāzes tiek izmantotas reti - kad jāatrod kāds īpaši kvalificēts speciālists vai vadītājs. Uz vienkāršākiem amatiem pieteikumu ir gana daudz, lai būtu, no kā izvēlēties, turklāt vieglāk ir runāt ar kandidātu, kurš pieteicies tikko, nekā ar to, kurš jau gadu ir datubāzē un, iespējams, būs jāpārvilina no cita uzņēmuma.

Vakance izsludināta, bet nevienu darbā nepieņem. Ir gadījumi, ka darba devējs izsludina fiktīvu amata konkursu, lai paskatītos, kas notiek darba tirgū, vai lai uzkrātu zināmu datubāzi. Ja esošais darbinieks negrib vai nespēj pielāgoties jaunām prasībām, uzņēmums var vēlēties salīdzināt viņu ar citiem darba tirgū pieejamajiem speciālistiem. Uzvar konkurētspējīgākais. Bet fiktīvs konkurss, ja darbinieks jau iepriekš noskatīts, lielākoties ir mīts - sludinājuma izvietošana taču maksā naudu un aizņem laiku.

Neadekvāti augstas prasības pret neadekvāti mazu algu vai sliktiem darba apstākļiem. Kas vienam neadekvāti, citam - gluži pieņemami, ir vērts painteresēties par kopējo atalgojuma tendenci nozarē. Tomēr ir uzņēmumi, kuri pat speciālistiem piedāvā minimālo atalgojumu. Darba devējs patlaban var atļauties nopirkt par lētu naudu kvalitatīvāku preci. Tas, vai sevi par šo cenu pārdot, ir tikai paša darba meklētāja ziņā. Cita lieta, ja darba devējs piedāvā ko sliktāku, nekā minēts parakstītajā darba līgumā. Tas jārisina tiesiskā ceļā.

Meli vai klusēšana par patieso slodzi, atalgojumu, darba apstākļiem utt. Darba intervijās melo visi - gan darba devēji, gan meklētāji. Darba devējs, iespējams, nevēlas par agru atklāt komerciāli jūtīgu informāciju. Savukārt, ja tas, ko darba devējs ir teicis pēdējā intervijā, atšķiras no tā, kas ir rakstīts darba līgumā, to parakstot, tu pats piekrīti šiem nosacījumiem. Līgums jālasa rūpīgi, bet darba intervijā par šaubīgām lietām drīkst vaicāt pilnīgi atklāti. Var arī vienoties ar darba devēju par izmēģinājuma dienu, kas daudz ko parādīs patiesajā gaismā.

Neētiski, aizskaroši, diskriminējoši, nelikumīgi jautājumi intervijā. Biežs grēks. Ja darba devējs jau darba intervijā atļaujas nekorekti izturēties, tā ir nopietna viela pārdomām, vai ar līdzīgu attieksmi nenāksies saskarties arī ikdienas darbā. Darba meklētājam vienmēr ir iespēja pārtraukt interviju vai uzdot pretjautājumu: «Kā šāda informācija jums palīdzēs novērtēt manu atbilstību šim amatam?» Varbūt neliela uzņēmuma vadītājs, kurš darbiniekus meklē reti, nezina, kā jāvada darba intervija, un jautā tikai intereses pēc.

Darbā pieņem to, kurš piekrīt algai aploksnē. Tā nu ir pilnībā paša izvēle - pieņemt šādu piedāvājumu vai ne. Arī darba ņēmēji kļuvuši pieļāvīgāki pret aplokšņu algām, pat slavē uzņēmējus, kuri pamanās nemaksāt nodokļus. Tomēr jāizvērtē, vai pie darba devēja, kurš piedāvā veidot darba attiecības uz negodīgiem pamatiem jau no pirmās dienas, neradīsies problēmas ar darba algas izmaksu vai solījumu pildīšanu nākotnē. Arī par sociālajām garantijām vajadzētu atcerēties, pirms tās ir nepieciešamas.