Pēdējā laikā saņemto sūdzību skaits ir nemainīgs - ap 800 -, un, kā atklāj Kursītis, sūdzību iesniedzēji kļūst arvien zinošāki, vairāk pārzina savas tiesības. «Piemēram, kāpēc mūsu ražotāji citās valstīs nedrīkst pārdot savas preces bez marķējuma tulkojuma attiecīgās valsts valodā, bet Latvijā tā drīkst rīkoties.» atklāj inspektors.
Kursītis iedzīvotāju aktivitāti vērtē pozitīvi, jo uzskata, ka mūsu valsts pilsoņiem ir tādas pašas tiesības kā jebkuras citas Eiropas valsts pilsoņiem. «Pareizi dara! Tā ar valsts institūciju palīdzību, piemēram, tirgotāji tiek piespiesti ievērot gan Patērētāju tiesību aizsardzības, gan Valsts valodas likumu.»
Jautāts, vai ir parēķināts, cik liels ir viena čakla censoņa devums valsts kasē, piemērojot naudas sodus, balstoties uz viņa sūdzībām, Kursītis atbild, ka tādi aprēķini nav veikti. Primārais inspektoru uzdevums esot nevis piemērot naudas sodus, bet gan radīt apstākļus, lai pārkāpumus novērstu un tie neatkārtotos.
Sūdzmaņu mērķis neesot vis vairot naudu valsts kasē, bet gan cīnīties par taisnību un valsts valodas ievērošanu. Kā izņēmumu Antons Kursītis min vienīgi vēstules no ieslodzījuma vietām, kur garas un izvērstas sūdzības bieži tiek vērstas pret kādu konkrētu darbinieku un, visticamāk, ir personīgu motīvu vadītas.
Gadiem nemainīgajām sūdzībām par apkalpojošās sfēras darbinieku valsts valodas nezināšanu un preču marķējuma tulkojuma trūkumu pēdējos gados pievienojušās jaunas sūdzības - par to, ka uzņēmumu mājaslapās internetā informācija, kas skar likumīgas sabiedriskas intereses, ir tikai svešvalodā vai noteicoši svešvalodā, visbiežāk krievu. Tāpat pēdējā laikā arvien vairāk sūdzību tiek saņemts par firmām, kuras tiešajā tirdzniecībā un prezentācijās piedāvā dažādus importa medikamentus, sadzīves priekšmetus, un šīs demonstrācijas notiek tikai krievu valodā bez tulkojuma, ko var uzskatīt par latviski runājošo diskrimināciju.
Kursītis norāda uz vēl kādu aktuālu lietu - ne tikai vienkārši Valsts valodas likuma normu neievērošanu, bet necieņas izrādīšanu pret valsts valodu. Pāris gadu laikā, kopš likumā iestrādāts arī šāds pants, ir vairāki sodītie.
«Nesen sodījām Jūrmalas pilsētas pašvaldību par to, ka dome balsojumā atļāva Slavas alejā izvietot informāciju par māksliniekiem tikai angļu valodā bez tulkojuma valsts valodā. Informāciju gan neizvietoja pati dome, bet tās sadarbības partneri no Krievijas, kuri varēja arī nezināt likumus. Taču domei, to atļaujot, situācija bija jāizskaidro,» stāsta Kursītis. Arī gadījums, kad žurnālists Andrejs Mamikins TV5 raidījumā Bez cenzūras toreizējam satiksmes ministram Kasparam Gerhardam nav devis iespēju izteikties latviešu valodā, traktēts kā necieņas izrādīšana pret valsts valodu, par ko piemērots sods.
«Diemžēl mūsu valsts augstākās amatpersonas pašas veicina šo situāciju, runājot ar žurnālistiem svešvalodā. Dzīvojot Latvijā, kur vienīgā valsts valoda ir latviešu, es varu arī nesaprast, ko šādā raidījumā saka ministri, Saeimas deputāti, citas amatpersonas, jo tulkojuma valsts valodā visbiežāk raidījumos nav, ja ir - tad nereti kļūdains. Domāju, ka nevienā citā valstī tā nenotiktu, ka valsts amatpersonas ar saviem iedzīvotājiem sarunājas svešvalodā bez tulkojuma valsts valodā,» norāda Kursītis un piebilst, ka brīdī, kad valsts valodas jautājums kļuvis īpaši aktuāls, aizstāvot valsts valodas lietojumu un nostiprināšanu, bet tajā pašā laikā Latvijas TV kanālos runājot krieviski, politiķi nonākuši pamatīgās pretrunās.