Prīkuļu pamatskolas sākumskolas skolotāja Albīne Pauniņa kopā ar vīru Andri uzskata, ka vispirms ir jāsaglabā šī senatnīgā, latgaliskā aura.
Vecmāmiņas rožu dobe
«Nu nav jau tā, ka es te pirmā esmu sākusi kaut ko ierīkot,» kautrīgi atzīstas Albīne. «Jau vecmāmiņai te bija liela rožu dobe, bet pagalmā vienmēr ir bijis puķu dārziņš.»
Jā, puķu dārziņš ar klūgām vai sprunguļiem pīto sētiņu, lai vistas neizbradā, vienmēr ir bijis Latgales sievu un meitu lepnums. Nav taisnība tiem, kuri uzskata, ka Latgalē vienmēr ir valdījusi nabadzība un nolaistība. Albīnes vecvecāku sēta liecina par pretējo, vecvecmāmiņai esot bijuši trīs dēli, diviem vecākajiem tēvs iepircis zemi un uzcēlis mājas citos pagastos, bet jaunākajam, Albīnes vectēvam, palikusi šī māja, kas būvēta, kā jau Latgalē parasts, uz diviem galiem: silto un auksto, kurā parasti rīkoti godi.
Vecmāmiņas rožu dobe gan bijusi citā pusē. Savukārt pašreizējā saimniece dārzu veido pēc diviem principiem - gan lai būtu vieglāk kopt, jo skolas darbi prasa savu, gan lai krāšņi ziedētu no agra pavasara līdz pat salnām.
Augi paši izvēlas
«Tagad man ir iepatikušās hostas, nu jau ir 14 šķirņu. Tās ir tādas interesantas puķes - it kā vienādas, bet tām ir tik daudz atšķirīgā. Pamazītiņām katru pavasari kaut ko jaunu piepērkam klāt, taču tikai tagad esmu sapratusi, ka visu pēc kārtas savā dārzā stādīt nevar, ka ir jāizvēlas, kas iederas un kas neiederas,» saka Albīne. Dažkārt ir gadījies, ka jaunam stādam ilgi nevar atrast īsto vietu dārzā, ir nācies pat pārstādīt. Lai cik dīvaini būtu, arī puķes, it kā zinādamas, meklē savu īsto vietu, tā Albīnes dārzā īsti neiedzīvojas vairākas šī laika modes puķes, taču vecās aug griezdamās, kā, piemēram, sārtie flokši, kurus drīz vien nomainīs zilie rudens miķelīši jeb salnas puķes, un leknās kannas pie verandas. Albīnei ir bēda, ka verandu pēdējos gados arvien vairāk noēno vecāsmātes stādītā tūja, kuru žēl cirst ārā. Pagājušajā vasarā daiļdārznieku kursos kursu vadītāja, pazīstamā Latgales puķu dārzu veidotāja Velta Drule ieteikusi mēģināt tūju skujotni izgriezt tā, lai veidotu dažādas figūras.
Svēri atstās
Dārza iekārtošanas un kopšanas darbus pārsvarā veic Albīne viena pati, lielākais palīgs ir vīrs, taču viņam pēdējā laikā darbs ir tālu prom no mājām. Uz mazo Prīkuļu skoliņu, kur sākumskolas klases jau apvienotas, skolotāja brauc ar velosipēdu līdz pat sniegiem, bet brīvais laiks aiziet, kopjot dārzu, meklējot žurnālos un internetā jaunas idejas.
«Skatos gan krāsas, gan formas, lai saderētos kopā. Arvien vairāk mācos, vasarās braucu ekskursijās pa dārziem, pamācos arī priekš sevis.»
Mājas otrā pusē saglabāta liepu aleja un milzīgs ozols, stādīts laikam vēl senču laikos. Arī vecā pirtiņa saglabājusies, tikai tagad pārbūvēta no melnās uz balto, jo nu jau nav ne iesala, ko kaltēt, ne gaļas, ko žāvēt.
Mājas priekšā starp ābelēm tiek kopts mauriņš, lai ir brīva teritorija, kur atpūsties šūpuļtīklā, pasēdēt pie galda liepu ēnā pirtiņas priekšā. Arī tagad Albīne uzklāj mātesmātes izšūto galdautiņu, uz kura uzlikt pīrāgu bļodu. Uz galda uzreiz uzlec dauzonīgs kaķēns, viens no diviem vienīgajiem Pauniņu mājdzīvniekiem, jo skolotājai ar govīm un cūkām nav laika noņemties.
«Ir jau domāts taisīt remontu un kaut ko modernizēt, taču akas svēri noteikti atstāsim skaistumam. Vecais šarms jāsaglabā,» saka Andris. Bet māju nosaukumu Griezes nācies izvēlēties pēdējā brīdī - Latgalē agrāk māju nosaukumi pārsvarā nemaz neesot bijuši, bet, ierakstot tagad zemesgrāmatā, visi labākie jau bijuši aizņemti. «Ātri sadomājām - Griezes, jo te aiz mājām tīrumā, kur kaimiņam rudzi piesēti, visu vasaras nogali grieze griež.»