.. Tomēr Zanderpulkas ostu laimīgi sasniedzām. Nopirkām labus uzvalkus un kāpām uz Kopenhāgenas prāmja. Dānijā ātri iemācījos valodu, izskolojos par inženieri un, pateicoties spāņu valodas prasmei, 1958. gadā kā dāņu inženieris tiku nosūtīts uz Centrālameriku. Nikaragvā būvēju ledus fabriku, tad pievērsos rūpnieciskajai gaļas pārstrādei.
Kad Nikaragvā ienāca sandinisti un sāka briest revolūcija, no desu biznesa, ko veiksmīgi vadīju 14 gadus, nācās aiziet. Toreiz man piederēja ledus fabrika un degvielas uzpildes stacija, bet dzīve drošību vairs nesolīja. Zaudējot visu, no valsts devos prom. Vairākus gadus nodzīvoju Panamā, arī Salvadorā, Gvatemalā, Kostarikā, Hondurasā. Mana dzīve ir kā likteņa spēle - vienu biznesu pazaudējis, vienmēr ķeros pie nākamā. Arī tagad Nikaragvā vadu savu biznesu, bet vasaras mēnešos braucu uz Latviju. Pensionāriem Nikaragvā dzīve ir līdzīga kā Latvijā. Valda nabadzība. Pensionējas 65 gadu vecumā. Caurmērā pensija ir kādi 300 dolāri, bet viss atkarīgs, cik pelnījis, cik ilgi strādājis. Kad strādāju ar saldētavām, lopkautuvēm, man bija liela alga. Apmēram 50 procentu no tās saņemu par 15 valdībai nostrādātajiem gadiem. Taču pēdējos 40 gadus strādāju uz sava rēķina - taisīju jaunus projektus, nodarbojos ar uzņēmējdarbību, tāpēc dzīvi vecumdienās nodrošina paša uzkrājumi un ienākumi. Vēl joprojām darbojos biznesā.
Ar 300 dolāriem Nikaragvā izdzīvot nevar, bet daudzi saņem vēl mazāk. Dzīves standarts - uzturs, laba liellopu gaļa, apģērbs - tur gan ir daudz lētāks nekā Latvijā. Apkure nav vajadzīga. Lielākā daļa naudas aiziet ekstrām - tas ir internets, gāze, elektrība, automašīnu uzturēšana. Piemēram, internets mēnesī maksā 50 dolārus, tur tā skaitās ekstra. Mašīnas ir labākas nekā Latvijā, bet dārga ir apkope. Veselības aprūpē privātie medicīnas pakalpojumi ir kvalitatīvāki nekā Latvijā. Valsts vecajiem cilvēkiem tur nodrošina tikai minimālo veselības aprūpi, tas nav pietiekamā līmenī. Dārgās zāles trūcīgākajai veco ļaužu kategorijai neizraksta, bet lētās nav efektīvas. Es izmantoju privātās medicīnas pakalpojumus, bet normāls cilvēks to nevar samaksāt - viena zāļu pudelīte vien izmaksā 50 dolārus. Es varu to samaksāt.
Nabadzība valda abās valstīs, gan te, gan Nikaragvā. Taču tādas pensijas kā Latvijas jaunajam prezidentam Nikaragvā nav nevienam. Maksimālā, kas noteikta kā griesti, ir 1000 vai 1500 dolāri neatkarīgi no tā, kādi bijuši ienākumi, kaut vai esi bijis ministrs.