Sveiciens no Dzimtenes. Nu beidzot ir atbilde, un es varu aprēķināt vēstules garo ceļu pāri okeānam. Ārprāts! PAR AVION velkas gluži kā Kolumba kuģis. Taču tehnika šoreiz nav vainīga. Dažu atbildīgo «činavnieku» domāšana paliek un ilgi vēl vilksies ar bruņurupuča ātrumu un dinozaura smadzenēm. Kad perestroika skars visas mūsu dzīves norises? Dievs vien to zina.
Vēlreiz paldies par tādu sirsnību un uzticēšanos. Tikai, mīļais Rakstniek, neņemiet ļaunā, bet man tā jocīgi un tikpat kā svētumzaimojoši ir uzrunāt Jūs uz Tu. Kā aicināt. Jūs, protams, rakstiet man tikai tā. Pirmkārt, Jūs esat dzimis vienā gadā ar manu māti (1914). Tēvs bija divus gadus vecāks. Otrkārt - bērnībā skatījos uz Jūsu Vārdu no ārkārtēji lielas distances. Turpat vai no zemes līdz mākoņiem, tāpēc, ticiet, negribas šodien to godbijību noraut un padarīt ikdienišķu. Man žēl savu bērnu, ka viņi uz daudziem Latvijas ievērojamiem cilvēkiem, maniem draugiem, skatās kā uz onkuļiem un tantēm. «Čau, Raimondiņ,» tā mans četrgadīgais Kristaps sveicināja mūsu slaveno Raimondu Paulu. Puika dabūja brāzienu. Bet ko tas līdz? Man žēl, ka jaunajai paaudzei liegta tā burvība - skatīt daudzus cilvēkus nevis sadzīviski, bet gan mazliet citas, dievišķīgas auras un viņu pašu sapņu apņemtus. Tas nav snobisms. Jo tādā gadījumā visiem varētu lielīties, sak, ar pašu Jāni Klīdzēju esmu uz tu. Man gribas citu burvību - Godbijības un Jauko bērnības atmiņu smeldzi.
Turpretim Jūs, ja tik tiešām atzīstat mani par savējo, uzrunājiet tikai tā - uz Tu. Mans tēvs ir Anglijā. Neraksta. Droši vien vainīga sieva - angliete. Esmu gan devis ziņas, gan rakstījis. Esmu saņēmis arī sveicienus caur vienu otru, kas viņu tur satikuši. Esot solījies rakstīt, izsaukt ciemos, bet gadi skrien kā stirnas, mēs abi novecojam. Paldies Dievam, veselība Streiču Jonim esot labu labā. Bez tam arī kā cilvēks esot bezgala jauks un lādzīgs. Vienīgā nelaime - par daudz ar reliģiju sapinies esot. Tikai ar kādu? Kristīts, kā mēs visi, bija katoļu baznīcā. Bet sieva? - Neko tuvāk nezinu.
Kādā jaukā dienā, kad biju tā līdz sirds dziļumiem aizkustināts par dzīvi, tās raibumu, blēņām un piruetiem, kuros esam mētāti, maitāti un tomēr vēl cerīgi pie dzīvības atstāti, es paņēmu tēva fotogrāfiju un sāku iedziļināties tanī. Ne jau skaidrā prātā biju. Vīra dūšā, kas dažam labam arī sirmumā spēj notraukt civilizācijas gliemežus un rūsas plankumus, atklājot ceļu tīrai suņa intuīcijai. Tā, kūkumu uzmetis, līdzīgi jautājuma zīmei, sāku grimt šinī fotogrāfijā. Bildītes rāmji pēc brīža izplūda, paslīdēja man gar ausīm un pazuda kaut kur aiz pakauša līdz ar rakstāmgaldu. Tētiņš tupēja blakus laulenei, kā mana negaidītā apciemojuma samulsināts. Tāds žēlums sagrāba sirdi, jo ne jau tik pillā biju, lai nesaprastu, ka tas nav sapnis. Fotogrāfija. Vienīgi mazais zaļais pūķītis bija uzvandījis kādu, Jums kā speciālistam labāk pārzināmu, gaišredzību. Līdzīgu tai, kādu guva Lāčplēsis, kad Spīdola tam ar kaut ko bija acu plakstiņus iesmērējusi. Un nu es kā uz delnas ieraudzīju visu tēva dzīvi attiecībās ar šo svešo sievieti. O! Nedomājiet, ka man kā dēlam būtu kāda tur greizsirdība, goda vārds - nē. Ja viņš justos labi, es tikai priecātos. Bet tur jau tā lieta, ka tanī mirklī atklājās pretējais. Daiļrunīgas kļuva abu laulāto pozas, skati, kas vērsti uz objektīvu, katra apģērba kroka... viss sauca pēc līdzjūtības uz vīru, kurš tomēr ir svešā zemē, svešos tikumos un tradīcijās un, protams, cieš no tā, citiem rādot laipnu vaigu, labestību, pat zināmu apmierinājumu ar dzīvi. (..)
No visiem, kas viņu tur satikuši un runājušies, esmu dzirdējis vienu vienīgu sajūsmu par to, cik burvīgs cilvēks esot mans tēvs. Pat kinostudijā tas kļuva vienā dienā zināms visiem. Kolēģis Juris Podnieks, strādājot angļu televīzijā, pēc mana lūguma bija apciemojis tēvu. Pēc tam viņš zvanīja uz studiju, meklēja mani. Tai brīdī biju prom. Viens no tematiem, par ko Juris runāja ar kolēģiem, bija sajūsmība par Streiča Jāņa tēvu. Vēlāk biju ne tikai priecīgs, bet arī lepns. Ticībā, ka kolēģi zina mūsu vecveco parunu par ābolu, kurš nekrīt tālu no ābeles. Kaut īstenībā esmu aizripojis tālu, tālu...
Viss garais ievads tikai tāpēc, lai Jūs pareizi saprastu godbijību pret cilvēkiem, kas vienos gados ar maniem vecākiem. Bērnībā bieži ar smeldzi mēģināju iztēloties, kādai sajūtai jābūt, kad tev ir tēvs.
Bet, mīļais rakstniek, nāk prātā arī cits gadījums. Pirms dažiem gadiem saņēmu vēstuli no lietuviešu jaunā skolotāja Klemensa. Viņš rakstīja man kaut ko līdzīgu tam, ko šodien stāstu Jums. Un, proti, par to, kā šis puisis, savam tēvam dzīvam esot, esot juties kā bez tēva. Viņš bija dzirdējis manu uzstāšanos Šauļos, tā puisim ķērusies pie sirds, aizkustinājusi, saskanējusi ar paša ieskatiem, un viņš lūdza man tikpat kā tēva, vecāka cilvēka labvēlību, atsaucību pārdomām un gara meklējumiem. Es biju saviļņots par tādu atzinību. Nu bieži tiekamies, esam kļuvuši kā radi... Bet man nepatika, ka Klemenss mani uzrunā uz jūs. Lūdzu to nedarīt. Bet viņam bija neērti pārkāpt šo barjeru. Turpretim es jutu, ka šis JŪS šo barjeru darīs mūžam nepārvaramu. Tas atgādinās manus gadus, kurus negribu ņemt vērā, jo cilvēks ir tik vecs, par kādu pats sevi uzskata. Es vēl negribu, lai mani uzskata par vecu cilvēku. Tad kamdēļ to novēlu citam labam cilvēkam? Vai tā nav? Tāpēc vajadzēs Jūs uzklausīt. Taču ne tūlīt. Ļaujiet aprast ar domu.
- - -
Ak, mīļais Rakstniek, ja Jūs zinātu, kā tiek ēstas mūsu dienas! Un tie ēdēji esam mēs paši. Nekas vairs netiek darīts. Politika, politika, politika... Mēs esam kā hroniskie alkoholiķi, kuri tikuši pie darba spirta brūzī. Mēs dzeram, reibstam, krītam, paslienam galvas un stiepjam drebelīgās rokas: vēl, vēl, vēl.
- - -
Kur tās dienas, kad iesāku vēstuli? Kas notika šinī starplaikā? Jāskatās piezīmju burtnīcā. Esmu daudz braukājis pa Savienību ar jauno filmu. Grāmatas saņēmu vēlāk nekā vēstuli. Paldies un vēlreiz paldies. Ilgi nezināju, pie kuras ķerties vispirms. Gribējās tās aprīt uzreiz. Nu esmu apstājies pie Cilvēka bērna. Pavisam nesen. Vēl neko negribu teikt. Ja nu tikai paldies, ka latviešu literatūra kļūst bagātāka. Sevišķi šinī, tik svarīgajā tēmā. Baltā grāmata, Pastariņa dienasgrāmata, Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas, Brigaderes Triloģija... Kas vēl? Ir jau. Bet nebija Latgales bērna. Un nu viņš nāk pie mums - CILVĒKA BĒRNS - un nes Latvijai Latgales krāšņumu.
Un vēl, ja Dievs atvēlēs man gadus, Cilvēka bērnam jāieiet arī iecerētajā seriālā. Tikai kad varēšu tā - tikai tam vien - atdoties? Mūsu valstiskā neziņa pārtop par katra latvieša darbības neziņu. Deklarācija pieņemta! Bet tā ir tikai rīta blāzma. Esmu vairāk dzīvojis šinī pasaulē nekā viens otrs mūsu jaunais, talantīgais politiķis. Esmu piedzīvojis gan Staļinu, gan Hruščovu, gan visu plejādi aiz un pēc tiem. Maz atceros neatkarīgo Latviju. Biju bērns. Bet zinu pašu svarīgāko. Un proti - Latvijas neatkarība nedod nekādu garantiju, ka vienā dienā tas viss neizkūpēs kā dūmi. Jūs pats to zināt labāk par mani. Iekams būs tādi kaimiņi, kā bija fašisms un boļševisms, Latvijas neatkarība būs ģimenes dārziņš rūcoša vulkāna pakājē. Mūsu Baltijas ceļam jābūt daudz, daudz garākam, nekā tas iezīmējās pagājušā gada 23. augustā: Tallina-Viļņa-Rīga. Un tikai tad, kad milzīgā impērija sāk pa īstam griezties uz humānismu, tikai tad, jūtot visīstākās garantijas, tikai tad atdalīties. Bet mēs steidzamies... (..)
Mūs nes LAIKS. Mēģināšu Jums pastāstīt vakardienas pārdzīvojumu Daugavas krastmalā, kur tādā kā dzīvā, tikai jūtām izprotamā gleznā ieraudzīju šo patiesību.
Pēc Deklarācijas pasludināšanas Latvijas uzmanība no Augstākās Padomes nama līdz gavilējošiem ļaužu pulkiem, kuri aplausiem un urravām sveica un pavadīja deputātus, pievērsās krastmalai. To raidīja un rādīja, lai redz un dzird visa tauta. Bija runas, kas liecināja apņēmību iet līdz galam, runātāji apzinājās, ka tas ir tikai sākums. To zinājām arī mēs un bijām tur ne jau tāpēc, lai dzirdētu ko jaunu. Bija līksme, ka runā Dainis Īvāns, Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs. Kad deva vārdu Toļikam, sākās tādi aplausi, kas nevarēja rimties, malu malās atskanēja: «Lai dzīvo sveiks!». Notika kaut kas mīļi smieklīgs, to sapratām ikviens - «prezidents» netiek pie vārda, ko tauta devusi, un gaida, līdz beidzot viņam izdevās pateikt: atļaujiet arī man pateikt kādu vārdu! Un tad no jauna smiekli un aplausi, tikai īsu brīdi...
Es raudzījos sejās, karogos, kas virmoja mums pāri. Karogi, karogi, karogi... To bija vesela jūra, īsta plūsma pāri mūsu galvām. Vējš pūta no jūras puses. Debesīs ne mākonīša. Aiz to jūras dvaša un spirgtums jo jūtamāks. Saule taisījās uz rietu, lauzās caur liepu zariem, stari mazgājās pa kreisi Daugavā. Pa labi - vecās Rīgas gadusimtu sienas. Abas puses perspektīvā sašaurinājās kā kuģa smaile. Šo ilūziju pastiprināja prezidenta pils ar torni un triju māsu - Lietuvas, Igaunijas un Latvijas - karogiem. Un te piepeši es izjutu, ka esmu milzu liellaivas dibenā. Ne tikai es. Mēs visi, kas tobrīd bijām kopā. Un arī tie, kas nav mums klāt, - mēs visi esam šinī laivā, kura trauc mūžības okeānā. Tā pati iet saules virzienā. Mēs visi ar savām nedienām, priekiem, kaislībām un politiskām sērgām šīs laivas dibenā izskatāmies kā skudriņas. Mūs nes šī laiva, kurai kreisais borts (sirds pusē) - dabas zaļums, labais borts - vēstures mūri, bet karogu vējš pār galvām - mūsu ātrums. Mūs nes šī laiva vēstures okeānā.
Kad saņemsiet šo vēstuli, būs notikuši daudzi citi svarīgi notikumi. Bet mūsu likteņa laiva, ticu, savu gaitu nemainīs. Mūs gaida grūtības. Tās izjūtu jau šodien. Nav benzīna. Mašīna stāv. Paliek nedarīti daudzi darbi. Bet es mierinu sevi ar patiesību: uz brīvību nebrauc limuzīnā, uz brīvību cilvēki gājuši un ies basām kājām pa ērkšķiem kaisītu ceļu. (..)
- - -
Sūtu Jums dažādos laikos rakstīto. Šodien jūtos kā gabalos saskaldīts. Jau trešo nedēļu mūsu rokās mokās viena tīra, skaista Dvēselīte, mūsu Dolāriņš - pusgadu vecs kollija sugas kucēns. Laikam jau nebūs dzīvotājs... Es negrēkoju un nepārspīlēju, piedēvēdams viņam dvēseli. Mēs savā augstprātībā par to, ka suņi mūs tā mīl, neiedomājamies, ko nozīmē mīlēt un kas uz to ir spējīgs. Bet tas jau ir atkal cits stāstījums - kaut vai par to pašu Dolāriņu. Mēs viņu neuzskatījām par suni. Pat jocīgi likās, kad viņš spēlējās ar savas šķiras pārstāvjiem. Tas bija līdzcilvēks. Tik iejūtīgs un saprotošs, ka pārvērta mūs visus. Mūsos, cilvēkos - sievā, dēlā -, nebija tādas saprašanas vienam par otru, kādu mums mācīja šī pusgadu vecā, bez dzīves pieredzes, bez skolas gudrībām, tikai ar dabas dotām spējām apdāvinātā Dieva radība. Tikai viņš man atklāja daudz ko tādu, ko nespēja neviens cilvēks...
Tāpēc es ietiepīgi saku - Dvēsele. Un zinu, kad es nostāšos pie debesu vārtiem Svētā Pētera priekšā, no Paradīzes dārza, asti luncinādams, izskries mans Dolārs un ies man līdzi kaut uz pašu elli. (..) Piedodiet, ka vēstule jānobeidz uz tik skumīgu noti. Bet Jums vēlu sauli, veselību un labas ziņas no Dzimtenes, kurām jāaizskrien ātrāk nekā šai vēstulei. Sirsnīgi sveicieni kundzei. Sveicieni arī no manas sievas Vidas. Lai Dievs mūs nepamet, kā nebija pametis līdz šai dienai.