Strausa politika nevaid mirusi. Ko lieki satrauksi cilvēkus, varbūt palaimēsies, aukstā lietus gāze apstāsies un sastings kādu metru virs galvām, kā pasakā. Bet nekā, tā gāžas virsū, kamēr lietussargi mētājas kaut kur aizdurvē. Nez kādēļ mums patīk dzīvot grandiozās ilūzijās - par dabas bezgalīgo pacietību un miermīlību, par materiālo labklājību, kas parasti it kā rodas no zila gaisa, par to, ka cēloņi brīnumainā kārtā var palikt bez sekām. Tā sapņojot, tiek piemirsti arī fizikas likumi un tautas gudrības. Kurš te vairs atceras savienoto trauku principu un gadsimtos pārbaudīto teicienu, ka laba vieta ilgi tukša nepaliek? Bet Latvija noteikti ir laba vieta. _Gallup_ institūta veiktās aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā 700 miljonu cilvēku pasaulē vēlas pārcelties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Noteicošais virziens - no dienvidiem un austrumiem uz ziemeļiem un rietumiem.
Televīzijas raidījuma Viss notiek ievada moto vēsta: «Viss notiek, kā tam jānotiek, neatkarīgi no mūsu gribas. Bet brīvība ir mūsu attieksmē pret notiekošo.» Veselīga attieksme ir nepārvērtējami svarīga dzīves kvalitātei, bet kāda tā mums ir imigrācijas jautājumā? Ko šobrīd domā «augšas», man nav ne jausmas, taču vēl iepriekšējā desmitgadē veiktie pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti negatīvi noskaņoti pret imigrantiem.
Padomju gados par iebraucējiem no Krievijas teica: «Viņi nevīžo pie sevis sakārtot dzīvi, bet tikai skrien, kur labāk.» Ir pagājuši daži gadu desmiti un izrādās, ka latvieši ir tieši tādi paši. Nespējot atrast laimi savā sētā, mēs skrienam kalpot svešās mājās. Taču tas nav pārmetums, «cosi fan tutte» - visos laikos un visur. Katram savs ceļš ejams. Šeit palicējiem drīzāk jādomā par nākotni, par to, ka Lielā tautu staigāšana mums neies secen. Tas, ka iedzīvotāju blīvums Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir zems un katru gadu samazinās, nav nekāds noslēpums. Ja Latvijas ekonomika kaut necik attīstīsies, tad tikpat skaidri paredzams, ka agrāk vai vēlāk šeit ienāks svešzemnieki. Bet kas tie būs? Cik daudz? Vai lojāli Latvijai? Par to domājot, ļoti gribētos redzēt valstiski pārdomātu un izsvērtu imigrācijas politiku. Nu, labi, vismaz saņemt kādu ziņu no politiķiem, kas var ietekmēt šos procesus. Kaut jel kādu atbildes (vai varbūt atbildības?) drumslu. Būtu ļoti neglīti vēlāk izlikties, ka problēmas ar imigrāciju atnāca pēkšņi un negaidīti. Kamēr nezini, uz ko būt gatavam, prātā nāk visādas nesaķemmētas domas: teiksim, kāpēc gan jau tagad neielūgt 50 000 japāņu ar nosacījumu, ka viņi saprecas ar latviešiem un uzlabo nācijas asins sastāvu. Ja vien nav jau par vēlu (nav izslēgts, ka ES vienkārši liks Latvijai uzņemt daļu bēgļu), tad šo pustukšo vietu - Latviju - ir jācenšas savlaicīgi un mērķtiecīgi piepildīt ar to, kas mūsu valstij un tautai nāktu par labu vai vismaz nenodarītu pārāk lielu ļaunumu. Globālās norises ir nenovēršamas, taču, atšķirībā no citām kaunpilnām neizdarībām, vismaz šoreiz varētu pacensties sagatavoties tā, lai Lielais vēstures rats, veļoties pār mums, pēc iespējas mazāk nodara pāri.
Pieļauju, ka tiem, kas raugās uz Latviju un pasauli kosmiskos mērogos un mūžīgās dzīvības griezumā, par migrāciju galva īpaši nesāp. Viņi tic, ka Bābeles torņa lāsts kaut kad beigsies, robežas izzudīs, visi atkal runās vienā valodā un dzīvos saticībā. Tiesa, ļoti tālā nākotnē, tomēr dzīvos. Ja vēl atceras, ka visupirms esam garīgas būtnes, bez dzimuma un nacionālās piederības, kļūst mierīgāk.