«Bērns jūtas apdraudēts, un ar agresīvu uzvedību viņš kā nu to māk pasaulei apliecina, ka nav apmierināts ar dzīvi,» atklāj bērnudārza Priedīte audzinātāja Sandra Ķirse. Pieredzējusī audzinātāja ir pārliecināta, ka gan bērnu autisms, gan hiperaktivitāte ir agresija. Bērni jūtas apdraudēti, - viņiem ir atņemta bērnība.
Izspēlēt tukšumu
Bērni atnāk uz bērnudārzu, un audzinātājas uzreiz redz, kas rādīts televīzijā. «Bērni saskatās multenes, viebjas, šķobās kā zīmētie varoņi, un nav mēra sajūtas,» pieredzēto stāsta S. Ķirse. Izspēlējot redzēto, bērni to it kā nodzīvo no sevis nost.
«Reiz mani uzaicināja piedalīties kādā rotaļā, kur spēlēja televīzijā redzētu sižetu,» pieredzē dalās audzinātāja. «Bērni centās režisēt televizorā redzēto - sižeta nebija, rotaļā «kadri» mainījās ... tad viņa atnāca, tad viņa aizgāja ... līmenī.» Bērni attēlojuši populāru seriālu. Mazās meitenes sajutušas, ka televizorā vienlaikus it kā «ir kaut kas» un tai pašā laikā - «nav nekā». Šajā spēlē viņas nespēja noturēt pārējo bērnu uzmanību. Bērni, izdzīvojot seriālu, nonāca pie apjautas, ka ir izspēlēts ... tukšums.
Pieaugušo rotaļas
Bērnudārza Priedīte vadītāja Sandra Dišlere kā vienu no cēloņiem uzskata mūsdienu moderno laiku, kas nav savienojams ar bērnu dabisko augšanas procesu: «Skola iespiežas bērnudārzā. Mazajiem bērniem, kuriem nepieciešamas rotaļas, jāsāk pirms sava laika darīt nopietnas lietas - mācīties, ievērot regulāru disciplīnu, tādējādi bērnus par emocionāliem kropļiem var padarīt īsā laikā.»
Direktore norāda, ka pat it kā nevainīga lieta kā nosaukuma «bērnudārzs» nomaiņa uz oficiozi vēso «iestāde» dod negatīvu tauriņa spārnu efektu. «Skaistais nosaukums «dārzs» ar dziļu asociatīvu jēgu tagad pārtop par oficiālu «iestādi», kur «audzinātāju» nosauc par «pirmsskolas izglītības skolotāju» un negribot pasaule tiek pārveidota nevajadzīgi lietišķa.»
Ja audzinātāja kopj un sagatavo augsni, lai augs labi augtu, tad skolotājs vienīgi «vada mācību procesu», turpina Ķirse. Audzinātāja ar divdesmit gadu pieredzi atklāj, ka bērnības zaglis un viens no iespējamās agresijas cēloņiem ir attieksmes maiņa pret bērnu dzīvē tik nozīmīgu procesu kā rotaļa. Agrāk rotaļa bērnam bija spēle ar sevi, tagad pieaugušais organizē un vada rotaļu, strādā pie datora, atlasa materiālus un rīkus, organizē vidi, tad sauc bērnus, uzdod jautājumus un gaida bērnu atbildes. «Rotaļa ir kļuvusi par pieaugušo organizētu, tematiskajā plānā iekļautu pasākumu.»
Sazvērestība?
Bērni netieši vai tieši protestē pret šo skolas/armijas režīmu - secina vadītāja Sandra Dišlere: «Bērni intuitīvi nojauš, ka tā nevajag rotaļāties, agresivitāte ir dabisks protests, bet mēs - tie lielie, gudrie ļaudis, uztveram to kā agresiju.»
Bieži vien tekstos, programmās, kur runā par bērniem, pieaugušie runā par bērniem kā par citu sugu, it kā paši nebūtu izgājuši cauri savam laikam. Katram ir savs laiks - gan sarunām, gan rotaļām, gan mācībām. Klausoties bērniem labvēlīgā bērnudārza vadītājas un audzinātājas stāstītajā, pārņem vieglas šausmas - it kā kaut kur sēdētu kāds neredzams, ūsains nelabais onkulis, kas apzināti nolēmis kropļot bērnu domāšanu.
«Masu ir vieglāk vadīt,» piekrīt vadītāja Dišlere. «Laikam ir izdevīgi, lai pārredzamā masa būtu vadāma, bez iniciatīvas, ka bērni neprot rotaļājoties izteikt jūtas.» Tomēr vadītāja konstatē, ka tieši pēdējos gados radusies jauno vecāku paaudze, kas savus bērnus grib veidot par spēcīgām individualitātēm.
Jāizdzīvo visi periodi
Bērnudārzā Priedīte ir noteikts laiks brīvajai spēlei - stundu vai divas bērniem ir iespēja izspēlēties, ko tikai grib. Bērni rotaļās parāda sabiedrību tās krāšņumā, jo izspēlē kāzas, bēres, māju dzīves ikdienu.
«Redzēju, kā viena meitenīte gaidīja bērnu, - izspēlēja dzemdības,» stāsta vadītāja. Spēlēšanās laikā audzinātāja nejaucas.
Vadītāja uzslavē publikāciju Dienā par bērnu hiperaprūpi: «Pārāk liela vecāku mīlestība arī ir bērnu tiesību pārkāpums - padarīt bērna vietā to, ko viņš var pats.» Rotaļu neiekļaušana bērna attīstībā arī ir bērnu tiesību pārkāpums. Rotaļa ir vajadzīga kā pieaugušajam pašapliecināšanās darbā, sasniegumos - ja bērns to nedabū, tad tā ir trauma, kas izpaužas kā autisms, norobežošanās, agresivitāte vai hiperaktivitātes formas.
Šodien pedagoģija ir dziedināšana ar «sakārtotu ritmu», atzīst vadītāja Dišlere, kura ir pārliecināta, ka pašpietiekami bērni ir brīvi. Pirmskolas periods ir nevis brīdis, kad sagatavo skolai, bet dzīvei.
Priedītē grupiņās bērni ir kopā pa divdesmit, dažādi vecumos, brāļi un māsas kopā. Nav dalījuma vecuma grupās, un šis modelis Latvijā ir darbotiesspējīgs jau vismaz divdesmit gadu. Tā ir abpusēja mācīšanās - mazākie redz, ko dara lielākie, redz gan veiksmes, gan neizdošanos, izdzīvo dažādās situācijas.