Saprāta priecīgi pinekļi
Pirmajā krājumā - Rīgas sapņugrāmata (2002) - bija apkopoti kādu padsmit gadu laikā tapusī īsproza, kurā autors, dažus stāstus pat nokrustījis par esejām, tik virtuozi mežģīņoja kultūrvēsturisko alūziju tīmekļus, ka veselais saprāts tajos priecīgi pinās un zaudēja jebkādu apjēgu gan par savu veselumu, gan par saprāta prātīgumu vispār. Krājuma Atgriešanās Itakā deviņos stāstos (Zvirgzdiņš nav daudzrakstītājs, katrs stāsts tiek perfekti izstrādāts) - bilde drusku citāda. Saprāta priecīgie pinekļi nekur nav pačibējuši - visjūtamākie tie ir stāstos Maiņa, Turp un atpakaļ, Zaķa vēstījums, mazākā mērā - Karalī Purkšķī, kura fonā neuzkrītoši pavīd Erika Ādamsona gādīgā ēna un kurā kultūrvēsturisko alūziju vietā nākušas kulinārās un mazliet arī medicīniskās. Pārējos stāstos aizvien uzstājīgāk ieskanas dramatiskas un lāgiem arī traģiskas intonācijas, kulmināciju sasniedzot Sapņos, nevienubrīd gan nezaudējot raksturīgo farsa un aizrautīgās spēles poētiku. Starp citu, līdzīga īpatnība piemita arī trejgalvībā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni rakstītajam romānam Odu laiks. Pirmā daļa, tapusi 1987.-1988. gadā, viscaur ieturēta farsa manierē; otrajā, kas sarakstīta 2009. gadā, krietni jūtamāka vēstures mācība, kas, kā allaž, ir bezcerīgi drūma.
Spēļu un alūziju «lodziņi»
Viens no mūžīgajiem jautājumiem: kas rakstnieku iespaido/inspirē vairāk - viņa pieredzējumi tai pasaulē, kuru mēs dažkārt dēvējam par reālo, vai arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis? Lai arī jautājums lielā mērā retorisks un tātad neatbildams, saistībā ar Zvirgzdiņu atbilde tomēr skaidra - tās ir grāmatas, turklāt ne tikai lasītās, bet arī paša rakstītie teksti - kā tas notiek stāstā Maiņa, kurā blakus autora paštēlam liela loma ierādīta pirms gadsimta ceturkšņa stāstā Pūķis uzradītajam Eņģīzeram. Taču tās nav tikai izcila lasītāja piezīmes uz literatūras vēl neaprakstītajām maliņām (šāda «piezīmju poētika» vairāk bija raksturīga Rīgas sapņugrāmatai, un arī Marģera Zariņa klātbūtne tajā bija jūtamāka). Šīm spēlēm ar alūzijām un kultūrvēsturiskajām zīmēm ir krietni svarīgāka funkcija. No vienas puses, tās veido tādus kā «lodziņus», atverot tekstu uz bezgala daudzām citām pasaulēm un ieaužot to visos iedomājamajos kontekstos, no otras - stāsts, būtībā bezgalīgi mazs punkts pasaules kultūras kontekstā, izrādās visas šīs gigantiskās pasaules projekcija. Galu galā - jebkuru tekstu var uzlūkot kā visas literatūras attīstības gala rezultātu, un Zvirgzdiņa proza šo procesu ļauj sajust. Turklāt ne tikai tekstu - Murgu naktī pat atkritumu izgāztuves saturs pārtop par reti daiļrunīgu kultūrvēsturisko zīmju krāvumu.
Vēsturiski fakti un dullas idejas
Viens no veiksmīgākajiem stāstiem ir Maiņa, kurā kā uz delnas redzama gan prozas recepte, gan izmantotais arsenāls. Visupirms - āķīga un, vēlams, pēc iespējas nereālāka sižetiskā ideja. Šai gadījumā - Latvija ar Armēniju mij jūru cisternās pret kalniem vagonos ar Noasa šķirstu piedevām (iespējams, arī Daugavas - Volgas ūdensceļa idejas patiesais autors varētu būt Zvirgzdiņš). Taču sižetiskā ideja ir tikai pliks āķis, kuru aizkabināt lasītājam aiz žaunām, lai viņš tik viegli nenomuktu nost - pēcāk tā atbīdās patālu fonā - neiespējamo acu priekšā ņirbināt nav jēgas, tāpat neviens neņems par pilnu, savukārt priekšplānā izbīdās vēstījums, lielākoties - pirmajā personā (izņemot Sapņus un Karali Purkšķi). Zvirgzdiņam vienlīdz labi izdodas iejusties gan drusku paklīduša žūpas (Turp un atpakaļ), gan sīka, Dieva gaismas ķerta puišeļa (Agņa dienasgrāmata), gan pašam sev aizdomīgi līdzīga tipa (Maiņa un Atgriešanās Itakā) ādā. Tālāk vēstījums piesātināts ar visādām atsevišķām, taču ar jēgu cieši piesātinātām zīmēm vai vēsturiskiem faktiem, kas dullās idejas kontekstā zaudē pieminekļu cienīgo nopietnību un sašķoba dažbrīd pavisam ērmīgas grimases. Ja patīk, visu padarīšanu var krustīt par farsu, grotesku, hiperbolu, parabolu un vēl citādām burleskām - un Zvirgzdiņa sakarā šie termini ir īsti vietā, taču tie neko nepasaka par pašu galveno - Zvirgzdiņa prozas intonāciju, kurai faktiski nav nosaukuma, jo tāda piemīt tikai un vienīgi Zvirgzdiņam. Tajā noteikti ietilpst gan nostalģija, gan sentiments. It kā banālas būšanas, kas gluži loģiski rada vēl kādu retorisku jautājumu: vai sentiments vispār var nebūt banāls? Viņa proza liecina, ka sentimentam tīrā veidā nepiemīt nekāda banalitātes piesmaka, vien nav skaidrs, kāds ir tas pārdzenamais aparāts, caur kuru autors šīs pārmēru cilvēciskās emocijas izlaidis.
«Te es, visa šī patiesā stāsta autors, apmulstu. [..] Kā pabeigt šo murgu?» teikts Murgu naktī. Bezmaz disertācijas cienīga tēma - kā rakstnieki ar neveiksmīgiem beigu galiem pamanās samaitāt labi iecerētus un iesāktus stāstus. Uz šī akmens lāgiem klūp arī Zvirgzdiņš. Pastāstiņš Soma vispār liekas pusrakstīts, katrā ziņā - lai arī viņam raksturīgā intonācija stāstā klātesoša, tomēr pats stāsts palicis uzmetuma līmenī. Līdzīgi bez kārtīga nobeiguma paliek Zaķa vēstījums. Atceros, kā autors to savulaik lasīja Prozas lasījumos: stāsts pārtrūka ja ne gluži pusvārdā, tad vismaz pusteikumā brīdī, kad tā galvenais varonis ieradies Prozas lasījumos, lai pastāstītu savus neticamos, taču absolūti reālos pieredzējumus. Mutiskā vēstījumā šis paņēmiens nostrādāja gana efektīgi, bet, uz papīra izklāstīts, tas uzreiz, izrādās, zaudējis ironiskā žesta spēku, un liekas, ka autors vienkārši nav mācējis pārgalvīgajiem piedzīvojumiem pielikt vienlīdz pārgalvīgu punktu.