Plebiscīts, izrādās, ir īpaša referenduma forma, precīzāk, aptauja par tās teritorijas politisko likteni, kuru apdzīvo, piemēram, Abreni. Dažkārt plebiscītu saprot kā plašāku parādību, iespējams, tāpēc, ka atsevišķos gadījumos tajā var piedalīties arī nepilsoņi. (Varbūt kādreiz mums nāksies atvainoties Abrenes iedzīvotājiem un visai Latvijai, ka, neuzklausot viņu domas un gribu, mēs mūsu zemi, par kuru senči daudz cīnījušies, atdevām Krievijai.)
Referendums ir cilvēktiesību kultūras un demokrātijas produkts. Ne PSRS, ne Kubā tādi nav notikuši. Staļins «referendumus» rīkoja Gulagā.
Pēc Otrā pasaules kara leiboristu ministrs Hjū Daltons ieviesa Nacionālo zemes fondu, lai «nopirktu tautai skaistas un vēsturiskas vietas». Varbūt mums vajadzētu izveidot ko līdzīgu, lai atpirktu Abreni?
Toties Šarls de Golls paziņoja: «Francija nevar būt Francija bez slavas.» Bet vai mēs, seno baltu un strēlnieku mantinieki, varam?
Referenduma dienas rītā Vaļņu ielā, paslēpusies viesnīcas ēnā, latviešu rotaslietas tūristiem tirgoja kāda pusmūža sieviete: «Ko jūs te man stāstiet par Latvijas slavu?! Man mazbērnam valdība piecus latus taisās atņemt,» viņa strikti nosaka. «Labāk, ja mēs būtu zem kādas citas valsts.»
Noriju šo krupi un prasu viņai: «Redzat to kanālu? Kā jūs domājat, to uzbūvēja priekš bebriem? Nē, lai aizstāvētu Rīgu, kura būtu vairākas reizes nopostīta un nodedzināta, ja mēs visi tik ātri padotos piecu vērdiņu dēļ.»
Rolands Mareckis
Jābūt līdzsvarā
Mani nodarbina problēma par AES likvidēšanu, kuru papildina arī krīze Latvijā. Pusgadsimts elektroenerģētikā un pāris desmitgažu pensijā dod priekšstatu manas domas tālākvirzībai Visumā, kura devumu cilvēks izmanto nepietiekami, dažkārt noziedzīgi (piemēram, realizējot ūdeņraža bumbu). Nu cilvēcei jāpaātrina arī atomelektrostaciju likvidēšana.
Itāļu fiziķa E. Fermi atomreaktori Latvijai nekad nebūs vajadzīgi. Tagadējo AES darbība atomkodolu dalīšanas procesā ir ačgārna enerģijas ražošanas procesam, kādu mums piedāvā Visums.
Lūk, uz Saules un miljardiem zvaigžņu minētais process notiek atomkodolu apvienošanas jeb sintēzes procesā, bez radioaktivitātes, bez radioaktīvajiem atkritumiem, rezultātā - bez drāmas cilvēces veselībai. Žēl - mūsu Latvijas līderi, politiķi visnotaļ konsekventi sekmējuši likvidējamo AES attīstību.
Paldies par Latvijas Valsts prezidenta A. Bērziņa atšķirīgo attieksmi enerģētikā, arī Visaginas AES sakarā. Akcentēšu, ka Visumā pilnā enerģija eksistē līdzsvarā - kompensējas Visuma vielas pozitīvā un gravitācijas negatīvā enerģija. Līdzsvaroti ir arī atomi, no kuriem mēs sastāvam. Zeme un Saule pastāv līdzsvarā.
1939. gada Daugavpils K. Valdemāra pamatskolu beidzot, saņēmu arī Valsts prezidenta K. Ulmaņa grāmatu Uzvaras ceļš. No tās citēšu prezidenta uzrunas fragmentu 1936. gada strādnieku svētkos: «...Jāstrādā pie valsts budžeta līdzsvarošanas.» Tas bija laiks, kad tam visam sekoja Ķeguma HES - tolaik dārgākās celtnes Latvijā būve, kuras ražoto elektroenerģiju turpinām izmantot vēl šodien.
Palieku pārliecībā, ka Latvijas zinātnieki veicinās vieglo atomkodolu sintēzes procesa ieviešanu tuvākās nākotnes AES labā. Vēlētos, lai 100 Saeimas deputātu godam noturētu līdzsvarotu valsts budžetu, investējot arī iespējamo devumu no unikālā Visuma.
Imants Stucis, pensionārs, bijušais elektroenerģētiķis Rīgā
Kā atrast entuziastus?
Man šķiet, ka par maz tiek morāli izcelti un atbalstīti tie seniori, kuri, nedomājot par personīgiem labumiem, bet ideālu dēļ, ir cīnījušies par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu, - pagastos un pilsētās, būdami LTF aktīvisti, no LTF rindām ievēlēti deputāti (cita starpā viņi piedalījās arī Vislatvijas vietējo deputātu 1990. gada 21. aprīļa kopsapulcē Rīgā un pieņēma aicinājumu jaunievēlētajai Augstākajai padomei pieņemt 1990. gada 4. maija deklarāciju) un barikāžu dalībnieki 1991. gadā. Viņiem vajadzētu ierosināt piešķirt goda pilno nosaukumu «Latvijas neatkarības atjaunošanas veterāns»!
Viņi ir piemērs mūsu jaunatnei, tam, ka cilvēkus laimīgus dara ne tikai merkantilu mērķu sasniegšana. Varētu veidot un krāt - līdzīgi kā savā laikā K. Barons vāca un krāja folkloras dainas - tautas vēsturei vajadzīgus mūža gājuma stāstus, aicināt arī viņus pašus tos rakstīt (palīdzot tiem, kuri to vairs fiziski nevar izdarīt).
Varētu darīt daudz ko, tikai arvien grūtības sagādā, kā to praktiski organizēt. Šodien gandrīz viss maksā naudu un nevar atrast entuziastus, kuri uzņemtos darīt kaut ko brīvprātīgi, kā senāk teica - sabiedriskā kārtā.
Varbūt var ieinteresēt kādas nevalstiskās organizācijas vai vietējos muzejus?
Juris Ivars Neimanis, bijušais LTF biedrs, Rīgā
Gribas ēst šodien
Lasot presē, uztrauc Urbanoviča aicinājums klusēt. Mēs 50 gadu bijām spiesti klusēt, un tagad atkal būs jāklusē par okupācijas faktu?
Un vēl mani uztrauc tie banku ierēdņi, kuri aizrautīgi runā tikai par to, ka pēc 15 gadiem nebūs pensiju. Bet pensionāram gribas ēst jau šodien! Pēc 15 gadiem daudzu no mums vairs nebūs.
Ginta Ķeruka
Veselību visiem!
Vispirms no sirds gribu novēlēt visiem slimajiem veselību! Ļoti pārdzīvoju par slimajiem bērniņiem. Esmu pensionāre, bet regulāri ziedoju viņiem pa latiņam. Ziedotāju ir daudz, un viņiem publiski vienmēr pasaka paldies. Bet ne jau par paldies ziedoju! Ne pateicība tik svarīga, kā zināt, vai un kā šie ziedojumi palīdzējuši atveseļoties.
Nupat uzzināju par alūksnieša Armanda Zariņa traģisko nelaimi, zaudējot abas rokas... Tas taču ir šausmīgi! Jūtu līdzi šim cilvēkam, viņa ģimenei. Arī Armandam noteikti ziedošu. Cenšos palīdzēt slimajiem, kā vien varu. Tikai gribētos vēlāk, kaut vai pēc pusgada zināt, kā šiem cilvēkiem tālāk dzīvē iet. Ceru, ka viņi ir spējuši atveseļoties, lai kaut cik pilnvērtīgi dzīvotu tālāk.
Marijas kundze no Rīgas