Valsts kanceleja noliedz 18. jūlija laikrakstā Diena publicētajā komentārā Dombrovskis, nevis Šlesers pausto apgalvojumu, ka 2009. gada 4. marta airBaltic akcionāru līgums ir atcelts 2010. gada 30. aprīlī.
Valsts kanceleja airBaltic akcionāru līgumu jautājumā veica valsts pārstāvības funkciju un nodrošināja maksimālu valsts interešu aizsardzību, ciktāl to pieļāva pašas valsts iepriekš uzņemtās saistības airBaltic sakarā.
2010. gadā netika noslēgts jauns airBaltic akcionāru līgums, bet gan noslēgti 2009. gada līguma grozījumi, puses vienojās par 2009. gada līguma konsolidēto versiju. Tas ir, pārskatāmības labad vienā dokumentā tika iekļauts pamatteksts ar veiktajiem grozījumiem. Tādējādi 2009. gada līgums nav atcelts.
2010. gadā tika risinātas sarunas, lai panāktu maksimāli izdevīgākus nosacījumus valstij. Taču, tā kā līguma grozījumu veikšanai ir nepieciešama abu pušu piekrišana, nebija iespējams panākt visus iecerētos grozījumus. Tomēr kā viens no būtiskākajiem sasniegumiem salīdzinājumā ar 2009. gada 4. marta redakciju minamas valsts tiesības noraidīt privātā akcionāra izvirzīto valdes locekļa kandidātu.
Tāpat vēršu uzmanību uz būtiskiem apstākļiem 2009. gada 4. marta akcionāru līguma noslēgšanā.
Kopš 2002. gada tika radīta situācija, ka privātais akcionārs (sākotnēji - SAS, vēlāk - Baltijas Aviācijas sistēmas - BAS) bez vairākuma akcionāru, t. i., valsts, piekrišanas jebkurā mirklī varēja panākt, ka akciju proporcionālais sadalījums mainās tā, ka valstij paliek tikai aptuveni 47%, savukārt privātais akcionārs savu proporciju palielina (līdz aptuveni 52%). Tas ir, jebkurā mirklī bez valsts piekrišanas varēja rasties situācija, ka valsts vairs nevar ietekmēt nevienu lēmumu saistībā ar airBaltic darbību (saskaņā ar Komerclikuma vispārīgo kārtību lēmumu pieņemšanai akcionāru sapulcē nepieciešami 50% plus viena balss).
Šāda situācija radās 2002. gadā emitēto konvertāciju obligāciju dēļ, kuras sākotnēji iegādājās SAS ar tiesībām tās konvertēt (pārvērst akcijās) līdz 2012. gadam, turklāt ar tiesībām tās pārdot jebkurai trešajai personai (tātad arī BAS).
2008. gada nogalē SAS piedāvāja valstij iegādāties 47% akciju un minētās obligācijas, taču Ministru kabinets lēma par atteikšanos no šo pirmpirkuma tiesību izmantošanas. SAS vietā iestājās BAS. Tāpēc valsts sarunas ar BAS nevarēja risināt kā vairākuma akcionārs, jo vairākums bija tikai skaitliska fikcija un jebkurā mirklī valsts varēja zaudēt arī šo skaitlisko vairākumu.
Neskatoties uz to, 2009. gadā Valsts kancelejai, kas sarunās pārstāvēja valsts intereses, ar BAS izdevās panākt rezultātu, ka nevienu būtisku jautājumu privātais akcionārs nevar pieņemt bez valsts piekrišanas. Tas tika panākts, nosakot, ka valdei visos būtiskajos (stratēģiskajos) jautājumos bija jāsaņem padomes piekrišana, kurā savukārt valstij bija vairākums locekļu (3 no 5). Gadījumi, kad bija jāsaņem padomes piekrišana: biznesa plāns un budžets, ja tie būtiski izmaina airBaltic darbību; preču zīmju darījumi; darījumi starp airBaltic un akcionāriem vai to meitasuzņēmumiem; airBaltic bāzes lidostas nomaiņa no Rīgas lidostas uz citu lidostu LR vai ārpus tās.
Salīdzinājumā ar 1995. gada airBaltic Dibināšanas līgumu (noslēgts ar SAS un investīciju fondiem) 2009. gada līgumā viens no būtiskākajiem uzlabojumiem ir tas, ka tika izslēgtas normas, ka privātais akcionārs nosaka pilnīgi visu airBaltic stratēģisko darbību.* Valsts kancelejas direktore