Mērojot trīs ar pusi kilometrus pa mežu, saskaitām deviņu sugu dzīvniekus, kuru takas sastopam savā ceļā. Reizēm šķiet, ka vārds «taka» ir par vienkāršu un vietumis krustu šķērsu mežam caurvijas ceļi un pat šosejas - tik daudz dzīvnieku gājuši pa sniegu ilgstoši un vienā maršrutā. LVM vides eksperts Uģis Bergmanis teic, ka vislielākais pēdu nospiedumu blīvums ir barotavu tuvumā un pēdu pētīšana ir viens no medniekiem svarīgiem aspektiem, kas palīdz noteikt zvēru atrašanos, skaitu un paradumus. Visvairāk mežā pastaigājušies pārnadži - manām gan aļņu, gan briežu un stirnu pēdu nospiedumus. Arī mežacūkas ir aktīvas. Barotavu tuvumā dzīvnieki ne tikai nākuši un gājuši, bet arī turpat uz vietas nolikušies pasnaust pēc maltītes, cilvēku sagādātajiem našķiem uzkoduši krūmāju zarus un maigās galotnītes, kā arī pakasījuši ragus gar koku stumbriem. Eksperts stāsta - mizas plēsumi uz stumbriem var liecināt gan par teritorijas iezīmēšanu, gan ragu maiņas laikā radušos nepieciešamību vienkārši pakasīties. Zvēri, sevišķi mežacūkas, cieš arī no dažādiem parazītiem, kas mīt to kažokos. Līdzīgi kā cilvēki kaites un brūces ieziež ar zālēm, dzīvnieki izlīdzas ar dabas materiāliem, piemēram, mežacūkas uzplēš koku mizu un trinas gar to ar kažoku, lai sveķi palīdzētu cīnīties ar parazītiem. Lai attīrītu kažoku, cūkas mēdz vārtīties tā saucamajās dubļu vannās - mitrās vietās tās uzirdina dubļus un kārtīgi novannojas. Vietām ir izrakņāta arī sasalusi zeme. Visticamāk, mežacūkām nav bijis gana ar barību, kas atrodama mežā ziemā, un tās rakņājušās augsnē, meklējot saknes, gumus, vaboles un tārpiņus. Skatāmies, kur aizcilpojis zaķis, lavījusies lapsiņa, vāvere un citi meža iemītnieki, mēģinot iztēloties, kas un kur bijis darāms dzīvnieciņam un kur tas varētu būt patlaban. Varbūt netālu paslēpies un vēro mūs?
Pāri laukam meža malā vilku bara pēdas. Vilki spēj ilgstoši un nenogurstoši skriet ar ātrumu 10 kilometri stundā, un vienā barā ir no diviem līdz pat padsmit vilkiem. Dzīvnieki iet uzmanīgi cits cita pēdās. Patlaban pelēčiem ir riesta laiks, un tie intensīvi apstaigā plašas teritorijas. Uģis Bergmanis ir aktīvs vilku mednieks un pētnieks, un, viņa stāstu aizrauti, ļoti gribam kādu vilku ieraudzīt. Tas gan neesot tik vienkārši, taču piedzīvojums neizpaliek. Uģis, kā jau nereti mednieks, prot gaudot vilka balsī un nakts tumsā mežmalā to nodemonstrē. Stāvam miera stājā, neuzdrīkstoties pakustēties minūtes 10-15, un gaidām... Par spīti vēja svilpošanai, dzirdam, ka tālumā kāds pelēcis atsaucas! Uģis lēš, ka zvēri varētu būt viena līdz trīs kilometru attālumā un pilnīgi noteikti zina, kur tobrīd esam mēs!