Pamats kustībā
Arhitekts atvainojas, ka vēl nav paguvis nodzīt bārdu, toties jau aizskrējis līdz netālajam Langas ezeram, pakarājies priedes zarā un šķērskokā - tas stiprinot muguru, izpildījis rīta vingrojumus un nomazgājies aukstā dušā. «Kā saglabāt veselību? Tas sāls ir gēnos. Nozīme, protams, ir tam, ka bērnībā, jaunībā ēdām tīru mantu. Taču galvenais - ilgai veselīgai dzīvošanai pamatu dod kustība. Ja nekustēsies, tad ir vakars. Kustību prieks kopā ar laimīgo skaitli 13 man šūpulī ielikts - esmu dzimis 13. datumā, man mašīnai un vējdēļa burai ir 13. numurs, meita piedzima 13. datumā un mana māja balstās uz 13 stabiem.»
Andrim kopš bērnības patika zīmēt un skriet vidējās distances. Skolas laikā viņš pievērsās vieglatlētikai - skrēja, meta šķēpu, boksējās: «Dzīvojām kopuškās, čaļi dzēra, gulšņāja, pīpēja. Es jebkuros laika apstākļos skrēju pats savā nodabā, man tā likās foršāk.» Skolotājs atvedis daudzsološo skrējēju uz Rīgas krosu. «Es vicoju visiem pa priekšu, tad palika neērti, līkumā apstājos un sagaidīju rīdziniekus.» Toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā [tagad RTU] puisis aizrāvās ar orientēšanās sportu, kas esot veselīgs, estētisks sporta veids ar ilgstošu slodzi. «Esmu lauku cilvēks, fiziska darba darītājs, spēks man pa ausīm nāca ārā, bet orientierismā vajag prātu. Ilgus gadus cīnījos, kamēr kļuvu par sporta meistaru. Es, mežsarga dēls, izskrēju pa visiem pasaules mežiem, Krieviju un Ukrainu ieskaitot.» Divas reizes Andris kļuvis arī par Latvijas čempionu distanču slēpošanas stafetē.
Pakļaut vēju
Tagad Andris Vītols ir gan arhitekts, gan sportists. Izaudzināti trīs bērni. Uzcelta māja. RTU Arhitektūras fakultātē sirmais docents studentiem māca praktiskās arhitektūras iemaņas, arī pats nemitīgi projektē. Saslimdinājis ar distanču slēpošanu ģimeni. Ziemā viņš vālē pa trasi tepat Garupē, reizi gadā ar ģimeni brauc slēpot uz Zviedriju.
Pirms aptuveni 28 gadiem Andris sāka nodarboties ar vindsērfingu: «Tas bija milzīgs azarts. Vējš ir visradošākā parādība, es to jūtu ar septīto prātu. Ar vējdēli brīvdienās braucu visu vasaru, cīnos ne pa jokam.» Pirms 19 gadiem Andris nodibināja tagad burātāju vidū populāro Vītolregati. Šajos gados būts 17 ezeros Latvijā, arī Gardas ezerā Itālijā un Vortsjarves ezerā Igaunijā. Šovasar Cirīša ezerā Aglonā ar devīzi Svētais vējš risinājās jau 19. radošā Vītolregate.
Skatot jaunības dienu fotogrāfijas, ievēroju, ka Andris Vītols izskatās gandrīz tāds pats kā agrāk, tikai bārda balta. Arhitekts smej: «Jaunībā svēru 83 kilogramus, tagad kādu kilogramu vairāk, kaut ēdu visu, kas garšo, speķi ieskaitot. Šonakt, televīzijā Šarapovas spēli skatoties, pieēdos sievas vārīto sēņu zupu. Ja kusties, vari ēst, ko gribi, organisms pats visu saregulē.» 68 gadi - tas ir daudz vai maz? Andris Vītols spriež: «Es nesūdzos par veselību. Neslimoju, tāpēc man nav ģimenes ārsta. Bet, kad traumēju plecu, mani nekur neņēma pretī, vajagot ģimenes ārsta norīkojumu. Kāpēc man ar vari jābūt ģimenes ārstam, ja es pat nezinu, kur ir mana poliklīnika? Mani arī neviens vairs neapdrošina. Kur man sūdzēties par cilvēktiesību pārkāpumiem? Pēc 60 mirt nost? Tā iznāk.»
Vēl Andrim Vītolam kremt, ka tagadējos laikos neatzīst padomju laikā gūtos nopelnus: «Es 1985. gadā saņēmu Latvijas Valsts prēmiju par Valmieras Brāļu kapu ansambļa arhitektonisko izveidi. Tagad saka: tā bijusi komunistu prēmija. Es komunists nekad neesmu bijis! Kāpēc tagad šie nopelni ir izdzēsti no Latvijas vēstures un aizmirsti?» Andris atmet ar roku un aicina aizbraukt uz Lilasti, kur notiek vējdēļu sacensības. Gribas atkal ar dēli aizšaut pāri viļņu vērpetēm.