Kas izstādē redzams, un vai «redzams» vispār ir īstais vārds?
Tās ir stereoskopiskas projekcijas, ko skatās ar 3D brillēm, kas pazīstamas no kino. Kopumā - audiovizuāla vide, kur sinhronizētu attēlu un skaņu veido manis datorā programmēta sistēma. Nelielas etīdes, kas reaģē uz skatītāja klātbūtni telpā, ko vienlaikus filmē vismaz 10 videokameras, un tas tiek apstrādāts ar datoru un saplūdināts kopā tādā kā virtuālā ainavā. Var teikt arī - abstrakts kino vai kustīga glezna. Tas ir viens no maniem tehniski sarežģītākajiem darbiem.
Pastāsti par sevi, jo esi reti sastopams Rīgas izstāžu telpās.
Latvijas Mākslas akadēmijā studēju glezniecību, pēc tam vairākus gadus kompjūteru un videomākslu Stokholmā. Vēl trīs gadus speciālā mediju mākslas augstskolā Ķelnē. Turpat Ķelnē Attēlu tehnoloģiju institūtā divus gadus strādāju Eiropas pētniecības projektā par nākotnes interaktīvo TV. Bija ļoti interesanti. Kopumā 15 gadus esmu pārsvarā dzīvojis ārpus Latvijas, bet kopš 2008. gada esmu biežāk Rīgā. Strādāju arī par vieslektoru Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas programmā. Nodarbojos ar radošajiem projektiem, esmu nodibinājis savu uzņēmumu.
Kāds ir jauno mediju mākslinieka bizness?
Tā ir kā manas radošās darbības tehniskā palīglaboratorija, kur satiekas mākslinieka darbība ar tehnoloģiju pārzināšanu. Piedāvājumam ir plašs spektrs - no atbalsta mākslas izstādēm un teātra izrādēm līdz datu un arhitektūras vizualizācijai. Nesen man pasūtīja palīgsistēmu starptautiskai ceļojošai mākslas un socioloģisko pētījumu kopizstādei Eiropas Savienotās Valstis, kur ar īpašu 3D vizualizāciju piedalos gan kā mākslinieks, gan kā multimediju prezentācijas konsultants.
Kas ir visjaunākais jaunajās tehnoloģijās?
«Karsta tēma» ir - kā uzlabot cilvēka ķermeņa kustību un pat smadzeņu viļņu nolasīšanu un izmantošanu datorizēto sistēmu vadībā. Tas tiek lietots arī jaunās paaudzes datorspēlēs, kurās cilvēka ķermenis tiek izmantots kā interfeiss - var strādāt ar datoru nevis ar peles un klaviatūras palīdzību, bet ar visu augumu. Mūsdienu pilsētvide ir novērošanas kameru un dažādu sensoru pilna, tiekam filmēti un reģistrēti gan no satelītiem, gan sabiedriskās vietās. Arī mans darbs izstādē uz to atsaucas - par nospiedumiem, pēdām, ko atstājam ne vien fiziski kā smaržas un citas pēdas, bet arī digitālajā telpā. Izstādes darbs iecerēts ne vien kā vide, bet arī kā process.