.. «Mazbērni saka: tu kā skolniece,» smej jubilāre. «Bet daktere nesen jautāja manējiem: vai tad šī maz vairs saprot, ko runā?» Meita saka, ka mammas dzīve bijusi viens vienīgs darbs, tāpēc arī nav laika novecot. Serafima joprojām dzīvo viena, pati mazgā drēbes, uzsilda ēdienu. Vada rāmas dienas. Laukā gan neiet jau divus gadus, bailes kāpt lejā no piektā stāva. Pa dienu māsas mazmeita attek piepalīdzēt, parunāties.
Mūsējā, no Latgales
«Jaunais prezidents Bērziņš man patīk, solīja, ka runās krieviski. Redzēs, vai tiešām runās. Patīkami, ja ar katru runā tajā valodā, kura saprotamāka,» atzīst gaviļniece. Bet tūdaļ arī uzsver, ka nav no iebraucējiem krieviem. «Tepat vien esmu dzimusi, i vecaistēvs, i vecvectēvs tepat dzimuši, pareizticīgie esam. Pirmā valoda mums bija latgaļu. Kukučos un Silmalā labi sadzīvoja visas tautības - latgaļi, ebreji un krievi.» Karš papostīja - Serafima atceras, kā skanēja šāvieni, kad vācieši nonāvēja ciema ebrejus. Agrāk ciems bijis plaukstošs, nu esot maz tautas atlicis - aizbraukuši, apmiruši. Serafima labi zina arī latviešu un latgaļu mēli - ik pa brītiņam iesprūk kāds izteiciens. Un izruna ir tik latviska! «Bērnībā mūs neviens nepieskatīja. No rīta izlaida, visu dienu dzīvojāmies pa lauku. Lopus ganījām pēc kārtas visi ciema bērni - gan govis, gan cūkas. Žagaru saišķus iekuram gatavojām. Kartupeļus cūkām kapājām. Vēlāk jau linus plūcām. Bet arī paslēpes spēlējām, klasītes lēcām, žmurkas. Ziemā pa ledu vizinājāmies kā karuselī, vakarā nācām mājās tik piekusuši, ka pat vakariņas nejaudājām paēst,» atminas Serafima. Gardumi tolaik bijuši vienkārši, īpaši atmiņā palikuši mammas ceptie kuļbišņiki - kartupeļu pīrāgi ar pildījumu. Tos mammīte bērniem dalījusi pa gabaliņam.
Satikusi Kārli Ulmani
«Kārli Ulmani labi atceros, viņš bija atbraucis uz Latgali rādīt mūsu vīriem, kā pareizi kūdra griežama, pats strādāja ar visiem,» stāsta Serafima. «Ulmaņa laikā bija laba dzīve. Nabadzīgi jau bijām, bet piens bija, krējums, badā nedzīvojām. Pat kara laikā iztikšana sanāca. Gurķus ziemai sālījām, graudus pret siļķu mucu mainījām.» Pārdzīvojusi visādus laikus, Serafimas kundze atzīst, ka visu varu laikā varēts iztikt. Kad vācieši ienāca, sākumā bijušas bailes, jo armija izvietota arī viņu mājā. Labi sadzīvojuši, vācieši cienājuši ar erzacšokolādi. Kad Serafimai gadījusies nelaime - talciniekiem domātā alus muca izsprāgusi un trāpījusi tieši sejā -, vācieši aizsūtījuši viņu uz hospitāli.
Smagā un vieglā dzīve
Karam sākoties, vīrs Serafimu ar abām meitām no Rīgas aizsūtīja uz Latgali Silmalā Maltas pagastā pie saviem vecākiem. «Strādāju uz lauka, aru, ar sirpi pļāvu - tas bija tik grūti, jo sirpjus taisīja labročiem, bet es esmu kreile. Taču cīnījos, lai tiktu visiem līdzi. Plecos 20 kilometru nesu pa 40 kilo rudzu graudu. Tos žāvējām, malām un vārījām putru. Vīra vecākiem jau toreiz pensijas nebija, cik nopelnīju, no tā iztikām.» Vēlāk strādājusi arī kūdras laukos. Kad 60. gados vīra vecāki aizgāja aizsaulē, Serafima pārvācās pie meitām uz Rīgu. «Tad gan sākās viegla dzīve! Nekādu smago darbu, strādāju par apkopēju, par sardzi, par trauku mazgātāju. Izglītība jau man trīs klases. Gribēju mācīties tālāk, taču mūsu bija daudz - māte agri palika atraitnēs ar 11 bērniem. Kaimiņi sprieda, ka mana māte gauži prātīgi tik daudz bērnu radījusi, lai ir, kas vecumdienās palīdz.» Lai gan Serafima vēl joprojām labi iztiktu pati, arī par viņu rūpējas ģimene. Kuplais pēcnācēju pulks savu omīti mīl, lepojas ar viņu. Jubilejas reizē meitas pat naktī gatavoja cienastu - apsveicēju vidū bija ne tikai 30 radu, bet arī Rīgas domes pārstāvji, prese, TV. Katram Serafima atrod sirsnīgu vārdu. Nevienas sūdzības, nekādu vaimanu par grūto mūžu. Varbūt tā arī ir mūžīgās jaunības recepte?