Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Aizstāvot pazemotos

Diez vai iespējams atrast kādu mūsdienu rakstnieku, kuršpasaulei skaidrojis Baltijas likteni Otrajā pasaules karā un mūsdienās ar tādiem panākumiem kā jaunā somu rakstniece Sofi Oksanena (33).

Ar romānu Attīrīšanās, kas nupat izdots latviski, viņa kļuvusi par aktuālāko ziemeļu rakstnieci un pat tiek dēvēta par jauno Stīgu Lārsonu - pasaulē populārāko Ziemeļeiropas rakstnieku. Šajā romānā autore savijusi Igaunijas padomju laika pagātni ar mūslaiku globālo problēmu - cilvēktirdzniecību. Romāns ir bestsellers Somijā, un tā tulkošanas un izdošanas tiesības ir pārdotas vairāk nekā 30 valstīs, arī ASV, kur ārzemju rakstniekiem ir ārkārtīgi grūti iekļūt. Par Attīrīšanos autore pērn saņēma Ziemeļu padomes balvu literatūrā un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess viņai piešķīra Māras zemes krusta IV šķiras ordeni. Literatūrā Oksanena aizstāv «ģeopolitisko minoritāti» - Baltijas tautas -, taču autore ne mazāk aktīvi iesaistās arī seksuālo minoritāšu aizstāvībā - 2009. gadā viņa saņēma apbalvojumu par Baltijas un Krievijas geju un lesbiešu tiesību aizstāvību. Intervija ar šo daudzpusīgo rakstnieci notika Baltijas Grāmatu svētkos.

Kā jūs spējāt uzrakstīt starptautisku bestselleru par maz interesējošu Eiropas nomali - Baltiju?

Es tikai darīju savu darbu. Populāru to padarījuši lasītāji. Strādāju pēc labākās sirdsapziņas, un man ir īpaši liels prieks par zemēm, kurās tu nemaz negaidi interesi par šīm [Baltijas] valstīm. Piemēram, Spānija, kur grāmata esot ļoti labi uzņemta, tur jau ir daudz rakstu un recenziju par to. Arī Francija ir ļoti liels pārsteigums, jo tur grāmatas uzņemšana bija grandioza. Viņi radīja iespaidu, ka ir iemīlējušies grāmatā. Tas ir ļoti labi, jo negaidīju, ka franči interesēsies par Baltiju.

Vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka Dienvideiropai tagad pietiek pašai savu rūpju, nav bijis pamata gaidīt, ka viņus ieinteresēs mūsu perifērais reģions. Jums ir kāds minējums par grāmatas panākumu avotu?

Es īsti nezinu, bet pieļauju - pirmām kārtām tas, ka pamatā ir universāls mīlas stāsts par greizsirdību un citām vispārcilvēciskām jūtām. Taču mans minējums ir, ka ne mazāk svarīgs ir fakts, ka Francijā pēdējos gados ir bijusi diskusija par okupantu atbildību.

Domājot par franču koloniālo pagātni Alžīrijā?

Arī. Taču arī par Višī [režīma Otrajā pasaules karā] valdību un jautājumu par kolaboracionismu. Es biju domājusi, ka viņi par to ir sprieduši gadu desmitiem, taču izrādās, ka tā ir jauna tēma. Attiecīgi varbūt augsne ir labi sagatavota šādam stāstam. Protams, pozitīvi arī, ka frančiem nav spēcīgu aizspriedumu pret tulkoto literatūru kā, teiksim, amerikāņiem vai vispār angliski runājošajās valstīs. Pat ja esmu spēcīgā pozīcijā Somijā vai Eiropā, es joprojām esmu margināla ASV un Lielbritānijā. Grāmata pērn iznāca ASV, un es devos uz Ņujorku to prezentēt lielā literatūras festivālā, un biju ļoti pārsteigta, atklādama, ka vairākums festivāla dalībnieku bija angliski rakstošie. Rakstnieki, kas neraksta angļu valodā, bija saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.

Vai, jūsuprāt, šis angliski runājošo aizspriedums pret tulkoto literatūru nāk primāri no pašiem lasītājiem vai izdevējiem?

Es nezinu. Kad es pārskatīju Attīrīšanās britu izdevumu, man faktiski neradās iespaids, ka grāmata ir tulkota, jo tulkojums ir nevainojams. Taču man ir iespaids, ka amerikāņu publika vienkārši neuzticas tulkotai literatūrai.

Tai pašā laikā ir iespējams arī pretējais - kad 2008. gadā ASV izdeva čīliešu kulta rakstnieka Roberto Bolano grāmatu 2666, tās pārdošanas apjoms pat pārtrumpoja tāda amerikāņu klasiķa kā Apdaiks grāmatu apgrozījumu, un žurnāls Time to novērtēja kā gada grāmatu. Tā ka reakcija droši vien atkarīga arī no mārketinga.

Jā, es esmu apmierināta ar savu amerikāņu izdevēju, jo viņš ļoti prasmīgi dara darbu, grāmatu popularizējot.

Vai jūsu grāmatu ārzemēs, piemēram, Spānijā un Francijā, vērtē primāri kā mīlas stāstu vai Baltijas vēstures romānu?

Es vēl īsti nezinu par Spāniju, jo turp došos tieši pēc Rīgas vizītes, taču arī mana pirmā grāmata Staļina govis ir saistīta ar vēsturi un tika publicēta Spānijā. Kad mani tur intervēja, žurnālisti radīja iespaidu, ka ir ļoti informēti par totalitārismu.

Bijušā spāņu diktatora Franko režīma dēļ?

Jā. Savukārt, kad satiku katalāņu žurnālistus, pārliecinājos, ka viņi ļoti labi saprot, ko nozīmē būt minoritātei. Tas mani pārsteidza, ka spānim nav jāskaidro, ko nozīmē dzīvot totalitārā sistēmā, bet tai pašā laikā somu žurnālisti to nesaprot. Nebija neviena spāņu žurnālista, kurš nezinātu, ka padomju laikā tika cenzēta literatūra, bet somus tas pārsteidz.

Tiešām? Somiem taču pašiem ir bijusi tuva un nepatīkama saskarsme ar padomju režīmu.

Cenzūra ir kas tāds, kas ziemeļniekiem nepielec un kas viņiem jāskaidro.

Kā jūs tik labi zināt padomju vēsturi, ņemot vērā, ka esat dzimusi un augusi Somijā?

Mana māte ir igauniete, un mūsu vēstules radiem tika cenzētas, telefona zvani bija iespējami tikai retumis. Vienīgais veids, kā reāli runāties, bija satikties aci pret aci. Telefoniski vai vēstulēs nebija iespējama reāla un atklāta saruna. Es atminos, ka tā bija māksla rakstīt jēgpilnu vēstuli ārzemju radiem, neskarot kritiskas tēmas, bet tērzējot par laiku un virspusējām ikdienas lietām.

Bet kā jūs tik labi spējāt uztaustīt un aprakstīt padomju materiālo ikdienu? Perfekti aprakstāt, kā izskatījās padomju lietas, kā cilvēki ģērbās, pat kādu firmu sadzīves priekšmeti tika lietoti.

Mana tēva darbs ietvēra braukšanu uz PSRS, un mēs ar māti braucām līdzi, un arī centāmies apciemot radus. Tas gan bija sarežģīti, tomēr tik un tā to darījām. Turklāt mana ģimene ir no laukiem, nevis no galvaspilsētas, kur bija nedaudz smalkāk.

Redzētais jums bija liels brīnums, ne tā?

Nē, tā bija normāla dzīve. Tur nebija nekā tāda, kas mani pārsteigtu.

Tātad jūs to pieņēmāt?

Bērni visu pieņem, lai arī, protams, atšķirības starp Somiju un PSRS bija diezgan lielas.

Kāpēc jūs sākāt rakstīt par Igauniju un PSRS vēsturi? Tāpēc, ka gribējāt rakstīt tieši par šo tēmu, vai arī tāpēc, ka vienkārši gribējāt rakstīt un šī tēma bija ērti pa rokai?

Es gribēju būt rakstniece un domāju, ka reiz rakstīšu par PSRS, bet negaidīju, ka sākšu rakstīt par to tik agri. Pirms 2003. gadā publicēja manu pirmo romānu Staļina govis, es biju sapratusi, ka dzīvoju laikmetā, kad mana vecuma cilvēkiem PSRS vairs neko nenozīmē. Tas sakrita ar laiku, kad Krievijas politika kļuva sarežģītāka. Es redzēju, ka cilvēki neapjēdz, kas notiek, un viņi arī nesaprata Baltijas valstu problēmas. Tas bija loģiski - nezinot pagātni, tu nesaproti tagadnes problēmas. Tad nolēmu, ka vairs nav jēgas gaidīt, jo īstais laiks, kad par to rakstīt, ir pienācis.

Kā jūsu daiļradi uztver Krievijā?

Es nezinu, man nav nekāda priekšstata par to.

Jūsu romāni nav tulkoti krieviski?

Attīrīšanās ir tulkota krieviski, taču izdevējs man nav rakstījis par reakciju.

Šo jautājumu uzdodu tādēļ, ka grāmata nav tikai par padomju dzīvi, tā ir arī atainojums, kā igauņi - un latvieši - uztvēra krievus, tiem ienākot Baltijā 1940. gadā. Stereotipi, piemēram, saulespuķu sēkliņas, ir ļoti dzīvi. Vai jums kādreiz nav teikts, ka jums piemīt pretkrieviska tendence?

(Iesmejas.) Somijā es to dzirdu visu laiku!

Un ko jūs atbildat? Vismaz pati sev.

Pirmkārt, es nošķiru krievu tautu no krievu politikas. Arī Krieviju no PSRS. Manuprāt, somi ne vienmēr pamana šo atšķirību. Var teikt, ka esmu pret krievu politiku, bet ne tautu (iesmejas)... Ja tu vēlies aprakstīt noteiktu vēstures periodu un to, kā cilvēki to izjuta, nav jēgas rakstīt citādi, kā cilvēki tad jutās. To nevar padarīt maigāku un labāku. Es centos aprakstīt, kā cilvēki jūtas un ko tas nozīmē, kad pēkšņi galvaspilsētas iedzīvotāju skaits dubultojas, jo ienāk jauni un sveši cilvēki. Es nedomāju, ka uz zemes ir kaut viena nācija, kas justos labi, ja pēkšņi ienāktu simtiem tūkstošu cilvēku, kas nerespektētu vietu, kurā viņi ienāk. Tas nav nekas labs, un to tādu nav iespējams padarīt.

Es, kā jebkurš rīdzinieks, dzīvoju etniski jauktā rajonā. Arī es redzu pie autobusa pieturas soliņa saulespuķu sēklas, taču es tās vairs nekādā ziņā neuztveru kā draudus, vienkārši kā citu kultūru. Taču baltiešu vēsturiskajā apziņā šīs saulespuķu sēkliņas tiek uztvertas gandrīz kā svešuma un okupācijas simbols. Manuprāt, ir jānošķir citas tautas kultūra un reāls drauds. Ir svarīgi virzīties uz priekšu.

Piemēram, Vācija visu laiku mēģina tikt galā ar pagātni. Taču es neredzu Krieviju to darām. Ir grūti virzīties uz priekšu, ja tā puse, kura ir mantojusi padomju pagātni, nav pārāk ieinteresēta pārskatīt to... (Iesmejas.) Vai vēl vairāk - ja tā izmanto pagātni kā politisko ieroci.

Runājot par grāmatas struktūru, kas, šķiet, ir viens no panākumu avotiem, - pagātne visu laiku mijas ar tagadni, trilleris ar mīlas stāsta elementiem. Jūs, šķiet, spējat uzrunāt gan nopietno lasītāju, kas lasa katru nedēļas nogali, gan arī vieglākas literatūras lasītājus, kas reizē izlasa kādu mīlas vai vēsturisko romānu. Vai tā ir apzināta izvēle - uzrunāt vairākas auditorijas?

Nē, bet, kad raksta par pagātni, šis stāsts ir jāpadara aktuāls arī laikmetīgā kontekstā - un ne tikai šauram lokam, teiksim, igauņiem vai somiem. Es neesmu ieinteresēta rakstīt tikai vietējas nozīmes stāstus. Tie ir jauki, bet ar to nepietiek... (Iesmejas.) Vienkārši tāpēc, ka nevar cerēt, ka daudzi lasītāji par tiem interesēsies. Ja vēlies izprast un izskaidrot okupāciju, kā tā funkcionē un ietekmē cilvēku prātus, kādi ir tās mehānismi, par to jārunā pēc iespējas vispārīgi, ne tikai par to, kas noticis kādā noteiktā vietā. Mums ir jārunā par totalitārām sistēmām kā tādām, ja mēs vēlamies, lai kaut kas tāds neatkārtotos. Genocīda pētnieki ir atklājuši kopīgas iezīmes genocīda laikā un periodā pirms tā. Ja mēs nākotnē gribam novērst genocīdu, mums vajadzētu būt spējīgiem saskatīt pazīmes, pirms ir par vēlu.

Sieviešu nostādīšana upura lomā romānā - vai tā ir apzināta izvēle?

Eiropas Savienība nedefinēja izvarošanu kā kara noziegumu līdz pat 2008. gadam. Es biju šokēta, ka Eiropā 90. gados bijušas koncentrācijas nometnes, kurās piekopa izvarošanu, - bijušajā Dienvidslāvijā. Tas nav kaut kas tāds, ko liela daļa cilvēku identificētu ar mūsdienu Eiropu. Ja kaut kas tāds varēja notikt Eiropā 90. gados, kas mums ļauj domāt, ka nekas tāds nenotiks atkal?

Tāpēc jūs atainojāt, ka romāna varones tiek izvarotas?

Jā, cilvēku tirdzniecība sazēla pēc PSRS sabrukuma. Un teikšu atklāti, ka rietumeiropiešiem tas īpaši nerūp. Valstis arī nedara pietiekami daudz, lai to novērstu, jo valstīs ir dažādas juridiskās sistēmas, sadarbība starp tiesībsargājošām organizācijām nav perfekta utt. Taču cilvēku tirdzniecība nepiestāv modernajai Eiropai. Tai pašā laikā, piemēram, ASV iegulda milzīgu naudu cīņā ar narkotikām.

Turklāt ar diezgan vājiem rezultātiem.

Jā, taču viņi vismaz mēģina kaut ko darīt. Cilvēku tirdzniecība ir organizētās noziedzības peļņas piramīdas augšpusē, un ar to tiek strādāts par maz.

Vai jūs esat sevišķi pētījusi šos tematus?

Tas ir mans darbs. Man ir jāzina, par ko es rakstu.

Attīrīšanās reizēm šķiet uzspēlēti drūma grāmata, taču cilvēku tirdzniecības riski tiešām ir lieli, ņemot vērā nabadzību mūsu reģionā. PSRS bija klaja totalitārā sistēma, bet neierobežotais brīvais tirgus reizēm šķiet kā rafinētāka un netveramāka totalitārā sistēma, kurā cilvēki bieži nogrimst un zaudē savu dzīvi, un nav neviena, no kura par to pieprasīt atbildību.

Tā ir.

Jūsu ģimene ir cietusi no padomju sistēmas?

Mans vectēvs bija mežabrālis, viņa brālis bija deportētājs, un trešais tika deportēts.

Vai sadistiskās pratināšanas ainas ir vēsturiskas, vai jūs tās esat izdomājusi?

Tās es izdomāju. Taču tām pamatā ir kāds stāsts, ko esmu daudz dzirdējusi bērnībā un kas notika ar kādu mūsu radinieci. Tā bija pavecāka lauku sieviete, kura dzīvoja ar savu meitu. Kādu dienu pēc kara sievietes pagalmā atrada vīrieti, kurš lūdza palīdzību. Viņas nespēja atteikt, jo viņš bija smagi ievainots, un viņas izveidoja viņam slēpni. Ciematā to uzzināja, un kāds to paziņoja varas iestādēm. Ieradās drošībnieki un savāca pratināt nevis māti, bet jauno meiteni. Viņa vēlāk atgriezās un šķita fiziski neskarta, taču viņa bija pārstājusi runāt. Esmu pārliecināta, ka visiem bija skaidrs, kas noticis.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?