Redz, ja ne visai pasaulei, tad vismaz tās trešajai daļai mēs bijām vajadzīgi! Ir godīgi jāatzīst, ka tieši šīs divas padomju kulta filmas - seriāls par eleganto Šerloku Holmsu un viņa sirsnīgo draugu Vatsonu, kā arī filma par varonīgo krievu spiegu Isajevu/Štirlicu/Tihonovu no Septiņpadsmit pavasara mirkļiem -, pateicoties televīzijai ar lielāko skatītāju auditoriju uz planētas, ir vispopulārākie Rīgas kino zīmoli, kurus atceras joprojām. Pat gados jauniem tūristiem no Krievijas joprojām gribas uzzināt, kur Vecrīgā atrodas «Puķu iela» vai Holmsa namiņš. Un tie, protams, kopā ar gidu noteikti jāuzmeklē Doma baznīcas ziemeļu pusē Jaunielā.
Saskrieties ar Krūzu Prāgā
Padomju atpūtniekus - kinošņikus - tagad nomainījuši kinematogrāfistu pulciņi no Āzijas vai kādas ne sevišķi naudīgas Rietumu telefilmu studijas, kam Latvija un Rīga saistoša iespējamo zemāko izmaksu dēļ. Holivudas lielās studijas pie mums vēl netraucas, tās dodas uz Prāgas Barrandov, kur jau darbojas perfekta kinoindustrijas pilna pakalpojumu infrastruktūra un, jāatzīst, ir lētāks alus, viesnīcas plus daudz bagātākas kultūras baudīšanas iespējas (arī Viļņā, bijušās Lietuvas kinostudijas paviljonos regulāri notiek rietumu televīziju mazbudžeta seriālu filmēšana). Tādēļ nav jābrīnās, ja uz Prāgas Kārļa tilta varēja nejauši saskrieties ar Tomu Krūzu, Dženiferu Lopesu, Hītu Ledžeru vai Melu Gibsonu (visi arī iegādājušies pa namiņam Čehijā), bet Viļņā restorāniņā vakariņot «gandrīz pie viena galda» ar seksīgo Bondu Danielu Kreigu un šarmanto dāmu Helēnu Mirenu. Līdz Rīgai līdz šim no «aktuālajām zvaigznēm» atkūlusies vien Anna Pakvina ebreju glābējas Irēnas Sandleres lomā studijas Hallmark filmā (Irēnas Sandleres drosmīgā sirds - pagaidām «skaļākais» Latvijā īstenotais kinoprojekts, kura iniciatori gan nāk no Polijas). Toties šogad Latvijai tiek solīts vesels Bolivudas un Āzijas zvaigžņu desants.
Individuāli veiksmes stāsti
Latvijā strādājis arī leģendārais Verners Hercogs (krietna daļa viņa 2001. gada filmas Neuzveicamais filmēta Kurzemē), Mika Kaurismeki (Honey Baby, 2004), arī latviešu animatoriem jau ir pamatīga sadarbības bagāža ar šī kaprīzā žanra Rietumu slavenībām (Kirikū un burve, Oskaram nominētais Randiņš Belvilā studijā Rija u. c.). Taču šie drīzāk ir individuāli veiksmes stāsti, kuru pamatā ir radošu personību (tādu kā Jurģis Krāsons, Jānis Vingris, Cineville vai Film Angels Studio aktīvistu pulciņš, vai «nevienam nezināmās» miniatūrās Latvijas reklāmstudijas, kurās top pasaules slavenāko modes zīmolu klipi). Visiem šiem latviešu, krievu «anonīmajiem gariņiem» ir milzīga pieredze, kuru vajadzētu likt lietā, atvainojos, valstiski… Viņi satrāpījušies «īstajā laikā pareizajā vietā», kam ar valsts kultūrstratēģiju kino industrijas attīstības jomā ir mazs vai nekāds sakars. Valstij būtībā naudietilpīgais kino ir tukša skaņa - gan nacionālais, gan starptautiskais.
Kur valstiskā stratēģija?
Tas šķiet tehnisks sīkums, bet problēma, par kuru jau gadiem brēc lokālpatrioti - latviešu filmdari -, - Latvijā joprojām nav filmu attīstīšanas laboratoriju un ciparu filmmateriāla pārformatēšanas jaudu. Tas ir pamatīgs traucēklis ikvienam potenciālam ārvalstu sadarbības partnerim, jo uzņemtā materiāla sūtīšana uz Helsinkiem, Prāgu vai Berlīni ir lieli un lieki izdevumi. Neraugoties uz ķibelēm un trūkumiem, kuri būtu jālikvidē, Latvijā tomēr pamazām attīstās kino kā starptautiskas sadarbības bizness. Runa nav tikai par tiem «sadarbības projektiem», kur Latvija ir naudas diņģētāja kādā bagātā Eiropas filmu fondā - Eurimages vai Media Desk (šīs aktivitātes labi koordinē Latvijas Nacionālā kinocentra Starptautisko projektu daļa ar diemžēl «pusotra cilvēka» resursiem, jo tādu uzturēšana, lūk, esot valstij par dārgu, kaut gan lielas Eiropas kinonaudas ir gatavas plūst Latvijas virzienā - nu, kur šeit valstiskā stratēģija?).
Runa ir par politisko gribu - beidzot saprast, vai arī Latvija ar tās strādīgajiem, entuziasma pilnajiem jaunajiem kinocilvēkiem (tas ir fakts - pagaidām par vietējo cilvēku «servisu» saņemtas vispozitīvākās atsauksmes) nevarētu kļūt par mazu «Jaunzēlandes modeli», kur kinematogrāfistiem no visas pasaules tiek sniegta palīdzība - nodokļu atlaižu, pakalpojumu zemāku izmaksu, vietējo darbaļaužu nodarbināšanas un, bez šaubām, lieliskās dabas formā? Un viņi, Holivudas varenie, dodas savu naudu tērēt uz Jaunzēlandi! Taču pirms priecāties par to, cik mazītiņā Latvijas kino vide ir gatava un griboša strādāt starptautiskās kinokomandās un kā šiem sapņiem tapt reālākiem palīdzēs jaundibinātais Rīgas Filmu fonds, ir jāapzinās divas lietas. Iespējams, šī apziņa laupīs daļu romantikas, kas saistās ar ilūziju pasauli kino.
Lētais darbaspēks
Latvija un tās cilvēki tuvākajā laikā būs tikai «pakalpojumu sniedzēji», sava veida lētais darbaspēks, kurš tiek izmantots, pirmkārt, tāpēc, ka tas ir finansiāli izdevīgi. Īstermiņā ne par kādu «Latvijas tēla» reklāmu pasaulē te, protams, nav runas. Ne velti arī medijos pērn izdaudzinātā Japānas kara filma vai topošie Bolivudas un/vai Korejas «superprojekti», kas šogad tiks ražoti Latvijā, Ādažu armijas pļavas un Kurzemes jūrmala «tēlos» nevis mūsu mīļotās Dzintarzemes daiļos krastus, bet Franciju, Normandiju. Viduslaiku vai jūgenda pērle Rīga tēlos neba pati sevi, bet kādu citu pilsētu. Jo «Latvija kā stāv» nevienu kinostāstnieku neinteresē. Kas gan netraucē latvju literātiem pašiem sacerēt starptautiski interesantu story filmām par, piemēram, Candera bērnību, ģeniālā šahista Tāla vai vēl lielāko ģēniju Vāgnera un Barišņikova aizraujošajām dēkām Rīgā…
Būtībā pašreizējais prieks par naudīgo Rietumu/Austrumu kinoviesu ierašanos darbā Latvijā tas pats viltojums vien sanāks, kad padomju laikos Jauniela tēloja Berni vai Londonu atkarībā no kinovajadzībām. Otra, svarīgāka lieta: varbūt tieši ārzemju kinokapitāla invāzija un vietējā darbaspēka, arī augsti izglītoto kinoprofesionāļu, ekspluatācija par atlaižu cenām būs reāls glābiņš kinoindustrijai - līdz brīdim, kad valsts Latvija atkopsies no tagadējiem politiskās laupīšanas viduslaikiem? Un sapratīs, ka nacionālais kino tomēr ir veselīgais «opijs tautai». Pa to starpu, lai būvē Jūrmalā Normandijas un no Daugavas taisa Reinas vai Oderas. Talsus un Cēsis lai pārkrāso kaut par karā ķerto Berlīni, mīlīgo Limožu vai Briseli ar visiem kāpostiem. Latviešu «kinošņiki» ne to vien prot dabūt gatavu!
P. S. Intīms pamudinājums latvju jaunajiem aktieriem - apgūstiet valodas, kinematogrāfs jaunas miesas ņammā kā aptracis un tāpat allaž badā. Pirms pāris gadiem Berlīnes kinofestivālā aiz kauna vīta ausis, dzirdot, ka jaunas shooting stars no Latvijas nesauc uz fotosesijām, jo tās taču neprot sazināties «civilizētās mēlēs».