Man sasāpējušāka problēma par šo arvien bijusi darbaholisms. Dažbrīd tik izteikta, ka par svētkiem atceros tikai tad, kad tie jau klāt. Vai varbūt izmantoju darbu kā atrunu, ja viss nav tik ideāli, kā būtu vēlējusies.
Ziemassvētku tūrismu izmēģināju gadā, kad dzīvē bija neliela atelpa. Mana meita vēl bija tik maza, ka birojā nedrīkstēju pavadīt garas stundas. Maļoties ar bērna ratiņiem pa pilsētas sniega putru, vairāk nekā jebkad aizdomājos par Latvijas ziemu eksistenciālismu. Cik tālu ziemeļos patiesībā dzīvojam. Cik tumšs pie mums ir novembrī un decembrī. Cik maz mēs vismaz piecus mēnešus gadā redzam sauli.
Uz Maroku, pie saules - jau no iepriekšējās ziemas biju auklējusi šo ideju, pamazām rezervējot biļetes ceļojuma posmiem. Kad 15. decembrī ar neizmantotā atvaļinājuma rīkojumu rokā lepni pacēlu asti, atklāti sakot, biju mazliet no sliedēm izsista. Nācās ignorēt gada nogales tusiņus, tīri nepiedienīgi atstāt kolēģus, kuri sarauktām pierēm klabināja datoru taustiņus.
Vēl Rīgas lidostā jutos kā disidente, kas lauž kādu nerakstītu vienošanos. Mēs taču visi svinēsim! Vispirms darbā, tad - ģimenes lokā, ar karbonādi un skābiem kāpostiem.
Šaubas zuda mirklī, kad, lidmašīnai izlaužoties caur zemajiem ziemas mākoņiem, parādījās viņa. Saule, ko tā pa īstam nebiju redzējusi kopš vasaras. Briselē, kur pārsēdāmies nākamajā lidmašīnā, viena no gada īsākajām dienām izdzisa jau pulksten četros, bet Marokā atkal sagaidīja zilas debesis. Divās nedēļās, ko tur pavadīju, jutos tā, it kā būtu Dievam izkaulējusi dzīves pagarinājumu. Citu kvalitāti, kādu (bez patosa!) patiešām jau sen biju pelnījusi.
Par Ziemassvētkiem nekas neatgādināja. Spīguļi, ko sakarinām, lai ziemeļu tumsā radītu optisku gaismas ilūziju, rotāja tikai pludmales pilsētas lepnākās viesnīcas foajē un šķita lieki. Nomaldījies Ziemassvētku vecītis pie tās pašas viesnīcas acīmredzot pildīja svētku nostaļģijas māktu viesu iekšā vilcēja funkcijas. Bet tādu šeit nebija. Cilvēki pie okeāna sauļojās, ēda saldējumu, baudīja vasaru.