Tās, protams, ir ekstrēmas situācijas. Bet, uzņemot filmu, šovasar ik dienas saskaros vismaz ar dažu cilvēku vēlmi tikt iemūžinātiem kopā ar savas labās rokas vidējo pirkstu. Turklāt nekā personiska - mūsu kamera parasti tiek identificēta kā televīzijas aparatūra, tātad iespēja nonākt ēterā. Un rakstu, ko redzu, - nevis tīņi, nevis veci alkoholiķi, bet vīrieši spēka gados (bez izteiktām pazīmēm, ka viņus būtu smagi skārusi krīze vai kāda slimība) rāda kamerai to attiecīgo pirkstu. Proti, grib, lai viņus tādus citi (to skaitā, iespējams, arī viņu bērni un vecāki) ierauga televīzijas vai kino ekrānā.
Jā, Florences Zinātnes vēstures institūtā un muzejā (Istituto e Museo di Storia della Scienza) šobrīd skatāmajā izstādē Galilejs. Visuma bildes no antīkiem laikiem līdz mūsdienām, kas veltīta 400 gadu jubilejai, kopš Galilejs sāka pētīt zvaigžņotās debesis, viens no 250 eksponātiem ir itāļu zinātnieka labās rokas vidējais pirksts. Izžuvušais pirksts ir vienīgā Galileja ķermeņa daļa, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Tas tika atrasts 1737.gadā, kad pētnieka pīšļi no neiesvētītās kapa vietas tika pārbedīti Florences katedrāles mauzolejā. Šogad pirksts, kas iestiprināts marmora pamatnē un ievietots kristāla traukā, ir kļuvis par izstādes eksponātu, kam pasaules prese, šķiet, pievērsusi vislielāko uzmanību.
Taču ne jau katra cilvēka pirksts ir tā vērts, lai to apbrīnotu vai vispār tam veltītu uzmanību.