Skeptiķi teiks - taksenes taču neko īpašu nedara, taču pamēģiniet vismaz diviem dzīvniekiem iemācīt visvienkāršāko darbību izdarīt sinhroni! Neizdosies, bet Diāna strādā ar septiņiem pundurtakšiem. Vedjaškinas unikālais numurs - sinhronā suņu darbošanās arēnā - novērtēts starptautiskajos cirka mākslas festivālos un konkursos, viņa uzstājusies daudzviet Krievijā, Eiropā, Amerikā un Japānā. Cirka pasaulē Diāna ieguvusi cieņu un atzinību, bet Romā kļuvusi par starptautiskā cirka mākslas konkursa laureāti.
Bail no lāčiem un pērtiķiem
Norunātajā laikā cirka istabiņā mani sagaida Diāna ar Pārsona Rasela terjeru! Kur takši? Dresētāja smej: «Man visa darba diena aizrit ar takšiem, mājās gribēju kaut ko citu.»
Diāna izaugusi cirkā. Viņas vecāki bija lāču dresētāji. Varētu turpināt vecāku darbu, jo meitene bieži asistēja tēvam un mātei, taču «es paniski baidos no lāčiem, kuru raksturu un nežēlību labi zinu, un nezin kāpēc baidos arī no pērtiķiem». Mamma ieteica meitai dresēt suņus. Diāna sprieda - tikai ne pūdeļus! Gribējās kaut ko neparastāku, un viņa izvēlējās pundurtakšus: «Viņi ir komiski - gari rumpīši ar īsām kājelēm. Raksturs nav cirkam piemērotākais. Takši ir stūrgalvīgi, pašpārliecināti. Augumā sunīši ir mazi, bet domā, ka ir lieli, tāpēc nevienam negriež ceļu. Man ienāca prātā, ka priekšnesuma atslēga varētu būt sunīšu ķermeņa garums - sinhroni kustoties cits aiz cita, viņi izskatītos kā viens garš taksītis!»
Aizkrīt širmis
Pirms desmit gadiem Diāna iegādājās četras takšu meitenītes, pēc tam vēl citas. Pēc gada jaunā dresētāja ar savu programmu debitēja Kaļiņingradas cirkā. Priekšnesums izraisīja ovācijas, un drīz jau Diānu aicināja uzstāties pasaules lielākajās cirka arēnās. Tagad viņai ir vienpadsmit, bet arēnā strādā tikai septiņas takšu meitenes. Pārējās ir vai nu pensijas vecumā, vai jauniņās, kas vēl tikai mācās. Lai uzturētu aušīgās četrkājainās mākslinieces formā un neļautu aizmirst iemācīto, Diāna ar viņām katru dienu strādā vairākas stundas: «Ģimene kā jau ģimene. Visādi gadās. Reiz Tallinā mūzika jau spēlē, mums jādodas arēnā, bet viņas pēkšņi sakaujas. Tūlīt pat izšķīru, taču tērpu viņas man sabojāja un cīņas karstumā saskrāpēja rokas.» Eiropā kādā cirkā priekšnesuma laikā arēnā iemaldījies kaķis. Kad taksenes ierauga medījumu, viņām «aizkrīt širmis»: «Visas septiņas metās dzīt to nabaga radījumu. Paldies dievam, kaķis palika dzīvs. Sadabūju savējās kopā, un turpinājām darbu.»
Diāna atzīst: «Katra takšu meitene ir zvaigzne - ar ambīcijām un ļoti greizsirdīga. Takšiem vispār ir ļoti smags raksturs, taču visu var panākt ar pacietību, mīlestību un darbu.»
Veicas, ja taksenes ir labā garastāvoklī un ja publika ir atsaucīga. Tad četrkājainās mākslinieces uzstājas aizrautīgi, ar prieku, atalgojumā saņemot jēlas gaļas, svaiga tunča vai laša kumosiņus. Saldumus viņas nekad nav dabūjušas, putras un konservus arī ne. Ēdienu, galvenokārt gaļu, Diāna sunītēm gatavo pati. Kucēnus dresētāja iegādājas kādā audzētavā: «Mazulim jābūt aktīvam, temperamentīgam, drosmīgam, līdzsvarotam. Nedrīkst būt bailīgs, no bailēm ir neiespējami tikt vaļā.»
Nepatīk muciņas
Dresētāja iesaka cilvēkiem suņus nepārbarot: «Tas ir pretdabiski un grauj dzīvnieku veselību, bendē sirdi, un skaistuma nekāda, ja suns līdzīgs muciņai. Sunim jābūt redzamam viduklim, jāspēj sataustīt ribas. Taksenes ir ēdelīgas, vienmēr bičo kumosus, bet esmu stingra.» Vēl Diāna garā rumpīša un trauslā mugurkaula dēļ iesaka suņus iespējami bieži peldināt: «Mums ir trīs metrus garš piepūšams baseins. Divas trīs reizes nedēļā viņas labprāt peldas.»
Līdz novembra vidum Diāna Vedjaškina uzstāsies Rīgā, pēc tam draudzīgā komanda dosies uz Floridu.