Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, šā gada janvāra beigās biedrība Silīcija ielejā atklāja savu pārstāvniecību.
Antra Trukšāne ir ASV, Kalifornijā, dzīvojoša uzņēmēja, kura paralēli savam krioterapijas un kriosaunu izplatīšanas biznesam brīvprātīgi uzņēmusies arī LABACA pārstāves Kalifornijā pienākumus. LABACA pārstāvniecības apmeklējums iekļauts jūlijā gaidāmās Valda Dombrovska (Vienotība) vizītes ASV darba kārtībā.
Kāda ir jūsu ikdiena?
Tas, ko līdz šim esmu darījusi, ir informācijas apmaiņas jautājumi. Te valstis un uzņēmēji vienā lielā biroju ēkā - tādā kā biznesa inkubatorā - īrē nelielus kjūbiklus (kabīnes ar darba galdu, krēslu un plauktiem) un prezentē savas idejas riska kapitālistiem un biznesa eņģeļiem. Sadarbība starp potenciālajiem investoriem un uzņēmējiem, kam šīs investīcijas ir vajadzīgas, ir ļoti īsa, bet ārkārtīgi efektīga. Šajā biznesa vidē notiek arī citi pasākumi, iznāk iknedēļas elektroniskā avīze.
Fiziski šajā inkubatorā esmu tikai reizi vai pāris reižu nedēļā uz pasākumiem, kuros iespējams iegūt vairāk informācijas. Patlaban no Latvijas puses nav nekādu konkrētu uzdevumu, piemēram, «aizej tur, izdari to, sazvani to». Uzmanu, vai parādās kāda interesanta informācija, mēģinu parādīt tai starptautiskajai videi, kas izveidojusies šajā biznesa inkubatorā, ka ir arī tāda Latvija. Mani jau ir sameklējis kāds Amerikā dzimis latvietis, kurš pārtraucis darbu vienā no lielajiem datornozares milžiem, tagad dibina savu uzņēmumu informācijas tehnoloģijas jomā un meklē programmētājus Latvijā. Izmantojot savas zināšanas un kontaktus, cenšos savest kopā potenciālo darba devēju ar ieinteresētiem cilvēkiem Latvijā.
Ko uzņēmējiem dod atrašanās šajā vidē?
Tiem, kas brauc uz šejieni, galvenais mērķis ir izprast, kā te viss notiek, piedāvāt savu ideju. Vienai daļai tas neizdodas, citiem - izdodas, rezultātā nesot ieguvumu investīciju piesaistes veidā vai arī, kā te brīžiem izskan ziņas, kādu mazo kompāniju nopērk kāds no datorindustrijas milžiem. Tiem cilvēkiem, kas biznesu radījuši, galvenā interese ir vai nu piesaistīt investīcijas, vai to pārdot.
Tas, ka esmu šeit, pamatā ir viena uzņēmīga cilvēka - Riharda Gailuma - iniciatīvas rezultāts. Viņš ir izveidojis produktu (VeriTweet), ko paredzēts virzīt Amerikas tirgū. Viņš šeit bija jau vairāk nekā pirms gada, nodzīvoja vairākus mēnešus un nodibināja kontaktus. Lai gan piesaistīt papildu resursus savai idejai viņam toreiz neizdevās, uz šeit savāktās informācijas bāzes viņš piesaistīja resursus Eiropā. Tagad produkts ir tādā stadijā, lai pēc mēneša šeit brauktu atkal ar prezentējamām demo versijām un mēģinātu piesaistīt interesentus jau ar otro piegājienu.
Ko Latvija var piedāvāt?
Latvijā ir pietiekami daudz jaunu cilvēku ar idejām, kuras varētu bīdīt starptautiskā tirgū, bet viņiem nav vajadzīgo resursu un īstas saprašanas, kā tas šai vidē notiek. Kārtējo reizi salīdzinot mūs ar igauņiem, varu teikt, ka viņi atkal ir priekšā - viņiem šeit ir pastāvīgs pārstāvis no Enterprise Estonia, kas ir analogs Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai. Viņam maksā algu, lai šeit pastāvīgi uzturētos un izpildītu šo «bīdīšanas» darbu, savedot kopā zinošus cilvēkus, piemēram, no Stenfordas Universitātes, ar tiem cilvēkiem no Igaunijas, kuri meklē, kā attīstīt biznesa iespējas. Piemēram, drīzumā Igaunijā plānots forums par informācijas tehnoloģijas jomas uzņēmumiem, kurā piedalīsies arī pārstāvji no Silīcija ielejas. Igaunijas pārstāvis visiem tiem cilvēkiem, kuri vēlas ko darīt informācijas tehnoloģijas lauciņā, palīdz iegūt jaunāko informāciju, radīt apjausmu, kā viņu idejas īstenojamas un kā sagatavojams piedāvājums potenciālajiem investoriem.
Jūs esat no janvāra. Cik ilgi šis kjūbikls vēl būs LABACA rīcībā?
Esam paņēmuši uz gadu, un puiši visus izdevumus maksā no savas kabatas. Ieguldījums no Latvijas puses varētu būt noteiktu līdzekļu iedalījums valsts paviljona izveidei, kā tas ir citām valstīm. Tāds paviljons Latvijas uzņēmējiem dotu iespēju, piemēram, trīs mēnešus braukt, strādāt šeit un meklēt kontaktus. Viņi aizbrauktu jau ar citām zināšanām, kuras vēlāk varētu izmantot, lai attīstītu savas idejas. Austrijai ir savs paviljons, kurā ir pārstāvētas kādas astoņas IT kompānijas, lieli paviljoni ir Kanādai, Spānijai, Japānai. Igauņiem nav paviljona, bet arī šis viens cilvēks šeit nozīmē daudz.
Ko Latvijas valstij izmaksātu sava paviljona izveide?
Pašreiz par trīs reiz trīs metrus lielo «biroju» maksājam 600 dolāru mēnesī, taču, ja valsts nāk ar savu paviljonu, tas varētu būt četras reizes lielāks. Papildus vēl ir tādi labumi kā konferenču zāle, jārēķinās arī vismaz ar viena cilvēka pusslodzes algu, kurš šeit visu koordinēs. Valstij gadā tas varētu izmaksāt ap 50 000 dolāru. Cik zinu, lūdzot palīdzību LIAA, bijis jautājums, vai jau kaut kas ir sasniegts. Ja nav, tad jānāk, kad varēs kaut ko parādīt.
Vai ir jēga valstij algot cilvēku un vietu bez konkrētām idejām?
Domāju, runa nav par atsevišķām idejām, bet par platformu to attīstībai internacionālā vidē. Nedomāju, ka starptautiskos tirgos daudzi mazie uzņēmēji var iziet bez valsts atbalsta, un šāda platforma ir fiziska vieta Silīcija ielejas sirdī, kur iespējams nodrošināt visu servisu, kas vispār jaunam uzņēmējam ir nepieciešams, lai varētu atsperties. Ja šeit būtu Latvijas paviljons, attiecīgi Latvijā varētu rīkot strukturētu uzņēmēju konkursu, viņiem piedāvātu kaut daļēji apmaksātu iespēju sevi šeit noteiktu laiku prezentēt.
Vai Silīcija ielejā Latvijas vārds ir pazīstams?
Latvijas vārds pašlaik nenozīmē pilnīgi neko. Salīdzinot ar citiem, mums vēl ir daudz darāmā, lai kāds priekšstats rastos.