Akvarelis bez tradicionālās lirikas
2008. gadā iedibināto un SIA Alfor atbalstīto balvu šogad saņēma Kristaps Ģelzis par personālizstādi Varbūt (Maybe) galerijā Māksla XO (2009). Šad tad dzirdētie aicinājumi tomēr saistīt nacionālās ainavas ciltstēva vārdā nosaukto balvu ar glezniecību (apriori un strīdīgi pieņemot, ka «tīrie» instalatori vai videomākslinieki ir kādā mērā mazāk nacionāli) šogad pat zināmā mērā īstenojušies. Tomēr, kā jau uzsvēruši kritiķi un pētnieki, Ģelža akvareļglezniecībai, kuras pirmreizējais un publiku pārsteigušais uznāciens notika vēl 2007. gadā, ir maz sakara ar tradicionāli liriski patīkamo, dzidri caurspīdīgo lauku ainavas, ziedu u.tml. realitātes motīvu tvērumu. Akvareļa plūdinājumi pauž drīzāk satraucošas intonācijas un neprognozējamības auru, bet prozaiskās realitātes elementi piešķir aktuālas nianses. Varbūt arī šī sasaiste starp tradicionālo mediju un laikmetīgo saturu ir visvairāk uzrunājusi vērtētāju maņas un kompetenci? Zināms trūkstošais starpposms, kas vieno divdimensiju plaknes un mākslinieka rokas mijiedarbi ar tik aktuālajām un par laikmetīguma kritēriju dēvētajām refleksijām par savu laiku?
Nopelniem bagātie
Noteiktā aspektā par savu laiku gan reflektē visi kandidāti. Izstāde pašsaprotami ir nevis jaunu darbu parāde, bet jau citur pabijušu ekspozīciju demonstrējums, dažkārt reducējot darbu klāstu un pielāgojoties «kopdzīvei» ierobežotajās Arsenāla telpās, kur izveidoti arī aptumšotie segmenti videodarbu skatīšanai. Starptautiski atzītās fotogrāfes Intas Rukas tēli no cikla Amālijas iela 5 (2004-2008) turpina lauku ļaužu portretēšanas tradīciju jau Rīgas nomales kontekstā, uzpērkot ar beznosacījumu pietāti pret realitāti un tajā mītošajiem: «.. Rukas darba stils nav sociāli orientēts un neparedz kritisku pozīciju, te nekas netiek nosodīts vai atmaskots. Uzmanības centrā ir indivīds, ko respektē un vēlas iepazīt, nevis vērtē vai kataloģizē» (Tīfentāle A. Ko Amālijas ielas 5a iedzīvotāji stāsta par sevi. Studija, 2009, februāris/marts, 12. lpp.). Tomēr - varbūt tieši amatnieciskās «darināšanas» nepietiekamība Rukas gadījumā neļāva izšķirties par augstāko vērtējumu.
Pie klasiķu snieguma pieskaitāma arī Ilmāra Blumberga multimediālā izstāde Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes! Sapērk bildītes!, kas vēl pavisam svaigā atmiņā no gadu mijas, no leģendārā baskāja Voldemāra Irbes dzīvesstāsta motīviem uzburot jutekliski suģestējošu piedzīvojumu pārdomās par mākslas mērķi, ticības spēku un dzīvības trauslumu. Šo tēmu savā ziņā turpina Imanta Lancmaņa darbi no izstādes Piektais bauslis. Revolūcija un karš (eksponēti Kara muzejā 2009. gadā), īpatnēji sakausējot akadēmisko tradīciju ar sirreālisma un hiperreālisma elementiem. Mākslinieka formulētais «konceptuālais romantisms», kurā detalizēti iluzoras gleznas papildinātas ar kvazidokumentālām planšetēm, ilustrējot «neprāta augstākās pakāpes» postu, tomēr līdz galam neatklāj paša apliecināto interesi par gleznieciskām problēmām. Centrā paliek attieksmes un interpretācijas ambivalence, jo līdzās postam «karš nes līdzi atjaunotni: tā ir nācijas katarse» (Imants Lancmanis. Piektais bauslis. Revolūcija un karš. Gleznu cikls. [Katalogs]. Rīga: Neputns, 2009, 96. lpp.). Citādi veiksmīgajā ekspozīcijā gan traucēja Lancmaņa gleznu pārliekais izgaismojums, vismaz atklāšanas vakarā.
Jaunākie spēki
Kristīnes Kursišas personālizstāde Ārpus kontroles (galerija Alma, 2009) ar dadaisma rosinātiem un skatītāja potenciāli kustinātiem «redīmeidiem» pievērsās kultūras plānajam slānītim, kas iegrožo visas dabiskās, cilvēkiem un dzīvniekiem kopējās agresijas dziņas. Asociāciju lauks paveras plašs - no Rietumos tik populārās etnocentrisma un eirocentrisma kritikas, «liekulīgo» demokrātisko vērtību atmaskošanas, kas taču esot tikai relatīvas, kultūras nosacītas un mākslīgi konstruētas, līdz tikpat skeptiskai attieksmei pret politkorektumu un multikulturālismu. Ideja, ka pasaule «ārpus kontroles» būtu labāka, jo dabiskāka, var galu galā to pārvērst par vēl daudz nedraudzīgāku vietu dzīvošanai.
Kaspara Podnieka fotogrāfijas un video Neparasta vieta (2010) ir monumentāli pašportreti uz dzimtā Drustu pagasta ainavas fona, kuru centrālais «āķis» ir varbūt pat uzreiz neatšifrējamā lidojuma pozīcija krietni virs zemes, it kā apgāžot priekšstatu par laukiem kā piezemētas, smagnēji prozaiskas eksistences vietu. Mārtiņa Ratnika videoinstalācija Zeme (2009) savukārt piedāvā vēl daudz tālāk Visumā transportētu skatpunktu, kurā cilvēku mājvieta izskatās kā virs galvas slīdošs debesu ķermenis (draudīgi atgādinot arī Discovery kanālos vizualizētos mirkļus īsi pirms planētu sadursmēm).
Kriša Salmaņa izstāde Pazudušie (2009), kurā izmantots ikdienišķu motīvu savādiskošanas paņēmiens, apvienojot «poētisku tēlainību un smalku ironiju, kas nekļūst brutāla» (Šmits R. Purvīša balva 2011 [katalogs]. Rīga, 2011.), savukārt prasa no skatītāja pacietību un vērību. Katrā ziņā izstādi der iekļaut gan mākslas pazinēju rīdzinieku, gan Rīgas ciemiņu maršrutos, tāpat kā, piemēram, Tērnera balvas skati savā Londonas apmeklējuma plānā.
*LMA Mākslas vēstures institūts