Tajā ziemā nebija ne barga sala, ne daudz sniega. Barikāžu sargus sildīja svešu cilvēku atnestā tēja, sviestmaizītes, Rīgas mūziķu dziedātās dziesmas un radio diktoru balsis. Toreiz nebija mobilo telefonu, bet daudzie radioaparāti bija novietoti uz koka bluķiem vai piespiesti pie auss. Skaļruņi raidīja ziņas arī no Radio mājas balkona, Līvu laukumā. Laukos palikušie dienām dzīvoja neziņā, kā klājas viņu tuvajiem, kas devušies uz barikādēm, un kāri tvēra katru radio un televīzijas ziņu. Barikāžu noskaņa bija ikvienā Latvijas vietā, no kuras uz Rīgu tika pavadīti autobusi ar barikāžu sargiem.
Gatavojās X stundai
Latvijas Tautas fronte (LTF) X stundai jeb iespējamajai PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai sāka gatavoties 1990. gada otrajā pusē. LTF toreizējais priekšsēdētājs Romualds Ražuks vēlāk ir atzinis, ka barikādes vienmēr būs atgādinājums nepieredzētai tautas spējai nevardarbīgi pretoties totalitārajam režīmam. Viņš jau 1990. gada 18. novembrī brīdināja, ka tuvojas izšķirošais brīdis un Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt gataviem pilsoniskās nepakļaušanās akcijai. Nebija vēl izdegušas svecītes eglītēs, kad 1991. gada 2. janvārī pēc kompartijas centrālkomitejas rīkojuma OMON vienības pārņēma Preses namu. Žurnālistiem vēlāk pajumti deva Lauksaimniecības ministrija, filharmonija, Latvenergo un citas iestādes. Preses namā avīzes un žurnāli atgriezās tikai pēc augusta puča, atsākot strādāt telpās, kurās pa šo laiku bija uz galdiem sakrājusies putekļu kārta un nokaltušas puķes.
Sākt nevardarbīgo pretošanos LTF dome nolēma 12. janvārī, saņemot arī Ivara Godmaņa vadītās valdības atbalstu. 13. janvārī divos dienā Daugavmalā notika LTF organizētā Vislatvijas manifestācija, kurā ap 700 000 cilvēku izteica atbalstu Latvijas likumīgajai varai un protestēja pret bruņotajām akcijām Lietuvā. Naktī tanki bija aplenkuši Lietuvas parlamentu, ieņēmuši televīziju, radio un telegrāfu, nogalinot vairāk nekā desmit cilvēku un vairāk nekā simtu ievainojot. Lietuva aicināja palīgā pasaules tautas un valdības. Starptautiskās sabiedrības atbalstam arī bija liela nozīme. Pēc ASV prezidenta Buša zvana PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam sekoja rīkojums militārajiem spēkiem atkāpties, raksta bijušais Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns savā grāmatā Gadījuma karakalps. D. Īvāns 13. janvārī pulksten 4.45 radio latviešu un krievu valodā aicināja cilvēkus doties sargāt stratēģiski svarīgos objektus. No D. Īvāna un citu tā laika dalībnieku atmiņām var secināt, ka arī AP prezidijā bija dažādi viedokļi par tautas aicināšanu uz barikādēm. Noprotams, ka iniciatīvu uzņēmās D. Īvāns, bet pēc viņa aizbraukšanas uz ārzemēm, lai ārpus valsts būtu kāds varas pārstāvis, iniciatīvu pārņēma tagad jau nelaiķis Andrejs Krastiņš, kurš vadīja arī AP Aizsardzības štābu. Liela loma bija arī Jānim Dinevičam, Tālavam Jundzim un vēl vairākiem tā laika politiķiem.
Nakšņo parlamentā
Barikādes sāka būvēt 13. janvārī. Plāns, kurā objekti bija sadalīti rajonos, tapa Latvijas Tautas frontē un tika īstenots ar lielu pašvaldību atbalstu. Vēlāk koordināciju pārņēma AP Aizsardzības štābs. Uz Rīgu devās smagā tehnika no visas Latvijas, kas bija iespējams ar toreizējā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera un satiksmes ministra nelaiķa Jāņa Janovska atbalstu. Barikādes bija pie valdības, Dzirnavu ielā pie telefoncentrāles, Ulbrokā pie radiocentra, Zaķusalā, pie tiltiem - arī pie Brasas un Vecmīlgrāvja tiltiem. Ap objektiem bija izveidoti prettanku «eži», krauti akmeņi, smilšu maisi, betona bluķi. Tie sargāja arī Augstāko Padomi, kuras teritorijā varēja iekļūt tikai pa šauru labirintu, uzrādot apliecību. Uz bluķiem parādījās uzraksti «Kaulu suņiem,» «Alkšņus malkā,» «Rubiku Centrāl…cietumā». Lai AP varētu jebkurā stundā nodrošināt kvorumu un operatīvi pieņemt lēmumus, deputāti nakšņoja parlamentā. Arnolds Bērzs grāmatā Ārmalnieka šķitumi raksta, ka deputāti gulējuši arī uz kopā sabīdītiem krēsliem komisiju telpās, bet viņus modinājušas Jēkaba katedrāles zvanu skaņas. Katoļu baznīca parlamentāriešiem bija sagatavojusi patvērumu baznīcā, ja tas būtu nepieciešams. Barikāžu dienās bija atvērti arī citi dievnami. Doma baznīcā strādāja mediķi.
Naktī uz 15. janvāri OMON iebrūk Rīgas milicijas skolā, kur paņem arī ieročus, bet Interfronte tajā dienā rīko mītiņu ASK stadionā, paziņojot, ka Latvijas teritorijā uzņemoties varas funkcijas. Pirms pieciem gadiem Diena rakstīja par bijušā zvejnieku kolhoza šoferi Ainaru Jankoviču, kurš 1991. gada 16. janvārī ar mikroautobusu Latvija no Vecmīlgrāvja veda barikāžu dalībniekiem pārtiku. Mikroautobuss tika sašauts un aizdegās, bet cilvēki izglābās. Taču tajā laikā dzīvību zaudēja Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, kurš, iespējams, brauca drīz pēc mikroautobusa. To dienu atmiņās uzbrukumi ir saistīti ar iebiedēšanas taktiku. Kad premjers I. Godmanis bija televīzijā ierunājis paziņojumu, lai barikāžu sargi varētu sākt atstāt objektus, 20. janvārī pēc pulksten deviņiem vakarā Rīgas centrā sāka lidot trasējošās lodes. OMON un nezināma kaujas grupa uzbruka Iekšlietu ministrijai, kuru tovakar sargāja arī miliči no Bauskas. Bojā gāja viņu Rīgas kolēģi Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs. No apšaudē gūtajiem ievainojumiem mira skolnieks Edijs Riekstiņš, kinooperators Andris Slapiņš un februāra sākumā - arī ievainotais Gvido Zvaigzne. Uzceltās barikādes - arī betona bluķi pie parlamenta - vairākās vietās palika vēl vairākus mēnešus. Zaķusala tika sargāta līdz augusta vidum.