Reliģisko karu izbeigšanai starp katoļiem un luterāņiem imperators Kārlis V un vācu firsti Augsburgas miera līgumā (1555) vienojās par principu, ka zemes valdnieks nosaka reliģiju sev pakļautajā teritorijā. Citādi ticošie (ķeceri) drīkstēja savākt savas pekelītes un doties piekopt savu ticību citur, ja vien dzīvība bija dārga. Tā kā, pēc Satversmes, «Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai» un «ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību», turklāt «baznīca ir atdalīta no valsts», tad mums visiem - dažādi ticīgajiem un neticīgajiem - nāksies vien dzīvot kopā, nepārkāpjot vienam otra tiesības gan ticēt, gan neticēt un nebaidoties zaudēt galvu pārliecības dēļ.
Diemžēl līdzpilsoņu un - kas vēl jo ļaunāk - arī bērnu apziņas brīvības ignorēšanā nereti vainojamas abas - patiesībā gan daudzas - puses. «Vai tad kristietība māca ko sliktu?» vaicā kāda pašvaldības bērnudārza audzēkņa mamma, kas ir par to, lai bez licencētas programmas pirmsskolas izglītības iestādē turpinātu mācīt kristīgos rituālus. Taču vai ticīgie, kas uztver Bībeles vēsti nopietni un, labu gribēdami, cenšas sludināt kristīgo mācību, gadījumā nepārprot valsts varas lomu, savu pašu aicinājumu un tā pilnvaras? Valsts un pašvaldību institūcijām jārūpējas par cilvēku drošību un labklājību, nevis iedzīvotāju evaņģelizēšanu vai svētdienas skolu organizēšanu, kas tā kā būtu pašu reliģisko organizāciju uzdevums.
Nenoliedzami izglītības sistēma, ja tā vēlas būt kaut cik objektīva, nevar izvairīties no kristietības ietekmes atspoguļošanas vēsturē un kultūrā. Taču neviena valsts iestāde nespēs noteikt «vienīgo pareizo» ticības mācību. Katrs, kam nav slinkums, var pats salīdzināt, piemēram, dažādu kristīgo baznīcu savstarpēji izslēdzošās oficiālās mācības. Turklāt ticīgajiem vajadzētu paturēt prātā, ka ne ar varu, ne viltu mīļš nekļūsi. Izmantot savu amatu vai stāvokli kādā izglītības iestādē, lai bez vecāku ziņas saviem audzēkņiem sludinātu kādas reliģiskas organizācijas uzskatus (kaut vai mācot lūgšanu), ir bērnu un viņu vecāku Satversmē paredzēto tiesību klajš pārkāpums.
Tomēr ne jau tikai dedzīgākie kristietības vai citu ticību aizstāvji šajā ziņā grēko. Domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība pienākas arī dažādi ticīgo bērniem, kam no saviem skolotājiem nereti ir nācies klausīties sev nepieņemamajā evolūcijas teorijā kā pēdējā patiesībā, māņticību proponēšanā vai ezotērisku un netradicionālu dziedniecības prakšu cildināšanā, ko bieži vien mēdz izplatīt zinātnes vārda aizsegā. Tā kā saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu «valsts institūcijām ir laicīgs raksturs», tad sabiedrības attieksmei pret šādu dažādu ticību bērnu tiesību aizskārumu vajadzētu būt tikpat nosodošai.