Cik kur kas maksā un kāpēc - šāds jautājums ir mulsinošs ne tikai pacientiem. Arī valsts iestādēm, kuras ārstniecības iestādēm piešķir valsts naudu, nav vēl līdz galam skaidrs, vai cenas par veselības pakalpojumiem ir adekvātas. Tādēļ te iecerēta diezgan plaša «operācija».
Vai tomēr ārstniecības iestādes nevarētu saimniekot efektīvāk, vai kādās jomās valsts nepārmaksā, bet citām piešķir par maz naudas - šiem jautājumiem ķēries klāt pērn rudenī dibinātais Veselības ekonomikas centrs (VEC). «Protams, tarifi (samaksa par veselības aprūpes pakalpojumiem) neatspoguļo patiesās izmaksas. Dažās nozarēs ir iespējams pat salīdzinoši labs peļņas procents, ja iestāde prātīgi strādā. Taču daļa tarifu absolūti nesedz to, kas tiek izdarīts,» Dienai sacīja veselības ministrs Juris Bārzdiņš. Jautājums, cik kas maksā un kāpēc, sevišķi svarīgs ir tieši pēdējos gados, kad veselības budžets piedzīvojis pamatīgus griezienus, arī nākamgad naudas būs par 12,3 miljoniem latu mazāk. Kopējais budžets nākamgad varētu būt ap 449,9 miljoniem latu. VEC sācis pārskatīt tarifus. Tiesa, daudz ieekonomēt, visticamāk, neizdosies, drīzāk varēs racionālāk tērēt, salīdzinot ar Eiropu, nelielo veselības aprūpes naudu.
Ķeras klāt «stentiem»
Neoficiāli mediķi nereti izteikušies: labie tarifi ir tajās jomās, kurās asociācijas ir pacentušās un tos «ielobējušas», arī šaurās jomās, piemēram, mikroķirurģijā, invazīvajā kardioloģijā. Sliktie zemie ir jomās, kurās ārsti nav tā lobējuši un kurās speciālistu daudz, piemēram, vēdera dobuma ķirurģijā, ginekoloģijā.
Invazīvās kardioloģijas pacientu ārstēšanai slimnīcās valsts ik gadu velta lielākos līdzekļus no ārstniecības budžeta, pērn tie bija 20,6 miljoni latu. Par to, ka šīs operācijas Latvijā ir ļoti dārgas, jau bijušas diskusijas. Teksasas Universitātes asociētais profesors Uģis Gruntmanis medijos pērn izteicās, ka Latvijā operācijās izmantotie stenti (caurulīte, ko ievada sirds asinsvados) Anglijā maksā 131-529 latus, savukārt Latvijā - 420-1240 latu. Publikācijā delfi.lv viņš norādīja - šāda veida pakalpojumu maksa, kad vienai ārstu grupai darbs tiek atalgots līdzīgi vai pat vairāk nekā dažās Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas slimnīcās, bet pārējiem tiek maksāts nepieļaujami maz, izjauc veselīgu konkurenci.
VEC esot ķēries klāt šai jomai, sadalot invazīvās kardioloģijas programmu četru līmeņu pakalpojumos. To izmaksas ir no 600 līdz 4000 latiem, vidēji valsts maksā par pakalpojumu ap 2800 latu. «Mūsuprāt, vidējā izmaksa sevi neattaisno. Par to, kas maksā 600, lai valsts arī maksā 600. Joprojām turpinām sarunas ar kardiologiem, noteiksim procentu, cik dārgāko pakalpojumu - stentus ar zālēm - liks,» saka Daiga Behmane, VEC vadītāja. VEC atzīst, ka patlaban īsti nav skaidrs, kuros gadījumos izmanto lētākus, kuros - dārgos - ar zālēm pildītos stentus. VEC esot panācis, lai kardiologi veidotu medicīnas tehnoloģiju aprakstu, kurā tas skaidri būs noteikts.
VEC konstatējis, ka dažāda līmeņa slimnīcās par vienu un to pašu programmu - augsta līmeņa veselības aprūpes pakalpojumiem - tiek maksāts dažādi, piemērojot dažādus koeficientus. «Piemēram, trīs slimnīcas sniedz vienu un to pašu programmu. Izanalizējām, cik kurā slimnīcā maksājām. Izanalizējām un noteicām, ka ar nākamo gadu maksās pēc lētākām izmaksām,» saka D. Behmane.
Dārgā un lētā ķīmija
VEC darbinieki Dienai jau pavasara beigās atzina - diezgan liels pārsteigums bija uzzināt, cik lielas atšķirības ir ķīmijterapijas zāļu cenās vienai diagnozei - vidēji no pārsimt latiem līdz tūkstotim. Turklāt nav nekādas skaidrības, kādos gadījumos ārsti izvēlējušies dārgās shēmas, kādos lētākās, bet tikpat efektīvās. Nereti zāļu cenas bija no 200 līdz 1000 latiem. «Samaksas sistēmai ir jābūt tādai, lai iestāde būtu spiesta izvēlēties lietderīgāko,» saka D. Behmane. Neesot lietderīgi atbalstīt divu veidu shēmas, kuras atšķiras tikai izmaksās. VEC drīz pabeigs izstrādāt apmaksas modeli ķīmijterapijā slimnīcām. Tikšot maksāts pēc vidējās izmaksas shēmas konkrētam vēža veidam.
VEC arī sākusi vētīt pieejamos pakalpojumus dažādās diagnožu grupās, proti, kādi pakalpojumi šīs diagnozes gadījumā pieejami profilakses līmenī, ģimenes ārsta, ambulatorajā aprūpē, dārgajā slimnīcas aprūpē, rehabilitācijā. Kā arī - cik šajos līmeņos valsts maksā. Kā piemēru D. Behmane min insulta pacientus: «Šobrīd maksājam ļoti lielo procentu terciārajai - augsta līmeņa - palīdzībai slimnīcā, bet ļoti mazs procents būs rehabilitācijai.» Tas nozīmē, ka no dārgajām operācijām nav liela efekta, tādēļ proporcionāli vairāk naudas nākotnē būtu jāvelta rehabilitācijai.
Maksās pa līmeņiem
VEC plāno ieviest arī jaunu pakalpojumu samaksas sistēmu slimnīcās, tā saukto DRG modeli. Vienkāršoti izsakoties, ja slimnīca pacientam veiks vienkāršu operāciju - tā saņems mazāku naudu, ja veiks sarežģītāku - saņems lielāku naudu. Šobrīd slimnīcas par ārstētajiem pacientiem saņem aptuvenu vidējo summu par pakalpojumu, jo tām valsts maksā fiksētu summu ik mēnesi. «Taču, maksājot konkrētu summu, slimnīcas nav ieinteresētas sarežģītākajos gadījumos, un uz vienkāršākiem var vairāk nopelnīt,» saka D. Behmane. Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Juris Bundulis saka: šo modeli vajadzētu sākt ieviest jau 2012. gadā.
Taču poliklīnikās valsts joprojām maksā par katru manipulāciju, nevis par ārstēšanas gadījumu. Pašreizējais modelis var veicināt pierakstījumus, kā arī nerosina ārstiem vēlmi ārstēt ekonomiskāk, atzīst VEC. Tiesa, pagaidām vēl ambulatorajā jomā VEC samaksu par ārstēšanas gadījumu netaisās rosināt.