Ļoti nepatīkama ziņa Latvijas komandu sasniedza jau dienu pirms spēles ar Ukrainu, jo kārtējā Vācijas bundeslīgas spēlē pēc sadursmes ar komandas biedru kāju lauza izlases pēdējo gadu līderis Aivis Jurdžs. Diemžēl bez spēlēšanas jāiztiek vismaz trīs mēnešus, kas nozīmē arī nākamo divu Eiropas čempionāta spēļu izlaišanu martā - ja arī kāja paspēs sadzīt, diezin vai klubs tūdaļ pēc atgūšanās no traumas ļaus steigties palīgā izlasei.
Līdzīgi kā Latvijas komandai, arī ukraiņiem palīgā nebija ieradusies virkne komandas līderu, taču pretinieki Rīgā tik un tā ieradās ar krietni pieredzējušākiem spēlētājiem. Uzbrukumā dažkārt pietrūka sapratnes, tāpēc tika pieļautas kļūdas, ko viesi prasmīgi ātros uzbrukumos pārvērta punktos. Cīņā ar masīvajiem pretiniekiem bieži vien pietrūka auguma centimetru un svara kilogramu, tādēļ spēles lielākā daļa aizritēja ar Ukrainas komandas iniciatīvu. Tiesa, lai arī pretinieki vairākkārt ieguva trīs vārtu pārsvaru, līdz otrā puslaika vidum viņus izdevās neatlaist tālāk.
Saprotamu apsvērumu dēļ vadošās lomas mūsu komandā spēlēja vīri, kuri valstsvienībā spēlējuši biežāk - Gremzde, Vadzītis, Lībergs un Blūms -, savukārt vārtos labākās īpašības demonstrēja Helmuts Tihanovs, vairākkārt glābjot no droša vārtu zaudējuma. Problēmas sākās, kad vārds tika dots tiem, kas izlases kombinācijās vēl nejūtas kā zivs ūdenī. «Pirmajā puslaikā ļoti labi vārtos nospēlēja Helmuts, kurš vairākas reizes atsita bumbu pretinieku ātrajos uzbrukumos. Rezultātā arī mums parādījās iespējas ātriem prettriecieniem,» komandas vārtsargu paslavēja Mārtiņš Lībergs. «Otrajā puslaikā pietrūka arī fiziskā spēka, jo mūsu puiši ikdienā trenējas krietni retāk nekā pretinieki,» uz vēl vienu apstākli norādīja handbolists.
«Ar ukraiņiem varēja spēlēt. Vai otrdien pret igauņiem būs vieglāk? Katra spēle ir citāda,» norāda Lībergs.
Cīņas sākums pulksten 19.30 Rīgas Olimpiskajā sporta centrā.