Latvijas politiķiem ir nepieciešams parādīt nākamos Latvijas mērķus, kas spētu aizraut sabiedrību. Tiesa, ir mērķi, uz kuriem politiķi aicina sabiedrību, tomēr tās atsaucība nav īpaši liela. Varbūt politiķi nespēj saprotami izskaidrot šos mērķus? Uz kādu cēlu mērķi cilvēkus patlaban aicina tiekties valsts augstākās amatpersonas?
Faktiski pēc Latvijas iestāšanās ES un NATO politiķi nav spējuši piedāvāt līdzīga kalibra mērķi, kurš būtu svarīgs vismaz aktīvākajam sabiedrības vairākumam. Atmodas galvenais mērķis bija atjaunot valstisko neatkarību. Šis mērķis vienoja ļoti plašas iedzīvotāju masas. Protams, pēc tāda mērķa sasniegšanas noteikti ir atplūdi, jo ir grūti atrast vēl tikpat varenu mērķi. Lai arī pēc valsts neatkarības atgūšanas bija nākamais uzdevums - iekļūšana ES un NATO -, tas vairs tik ļoti neaizrāva visus.
Katram cilvēkam ir mērķis, uz kuru viņš tiecas, - skolēnam tā ir skolas pabeigšana, studentam - diploms un darba atrašana, strādājošajam - paaugstinājuma iegūšana, lielākas algas izcīnīšana, jaunu iemaņu apgūšana utt. Ja cilvēkam nav mērķa, nav arī nekādas motivācijas kaut ko darīt labāk. Uz šādiem cilvēkiem nereti tiek attiecināts apzīmējums - pazudusi dzīves jēga. Diemžēl situācija ir līdzīga arī valstī - daļas iedzīvotāju apātija, šķiet, pielipusi arī politiķiem, kuru vienīgais mērķis ir iegūt varu, nevis iegūto varu izmantot kā instrumentu kādu konkrētu valstij svarīgu mērķu sasniegšanai. Daļa sabiedrības slīgst apātijā, tās agrākie mērķi ir sasniegti vai izplēnējuši.
Lai izvirzītu valstisku mērķi, vispirms tas ir jāidentificē. Otrkārt, tas prasa laiku, un, treškārt, ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj aizraut vismaz daļu sabiedrības. Būs arī tādi, kas izvirzīto mērķi (un tā izvirzītājus) aplies ar dubļiem.
Nenoliedzami šādā situācijā vienu sabiedrības daļu - neapmierinātos - viegli var iekustināt cīņai pret kaut ko. Cīņai par ir ne tikai grūtāk piesaistīt sabiedrību, bet arī pārliecināt, ka tā nav kādas šauras personu grupas interešu lobēšana un tieši šī mazā grupa nebūs galvenie ieguvēji. Patlaban vairāk ir izplatīta cita parādība - viena sabiedrības grupa mēģina apkarot otru, bet tas pievienoto vērtību nerada. Jā, dažādiem cilvēkiem var būt pat pretēji vērstas intereses. Tomēr valstiski svarīgi mērķi, kas būtu saprotami lielai daļai sabiedrības, šādus «kašķus» slāpētu.
Ja politiķi spēs atrast cēlus mērķus - kaut vai vienu mērķi - Latvijas valstij un to sasniegšanai mobilizēt vismaz aktīvāko sabiedrības daļu, arī valstiskā līmenī būs izdevies pārraut apburto apātijas loku, no kura nespējam izrāpties. Kā gan lai citādi lauž šo paradoksālo, interneta komentāros tik banāli nodrāzto frāzi: «Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti.» Ja tā turpināsies, visticamāk, par Latviju kā neatkarīgu valsti varēsim stāstīt kā pasakā: «Reiz bija…»