Cik ilgi vēl būs jāstrādā?
Atzīšos - darbā ļoti nogurstam. Nogurst pat jaunie, tie, kuriem tikai ap četrdesmit, kur nu vēl mēs, sešdesmitgadīgas kundzes! Esam tā paaudze, kura nolikta zem sitiena. Ja tagad pieņems likumu, ka nevarēs pensionēties priekšlaikus, ka pensijas būs tikai no 65 gadiem, nezinu, kā spēsim godam nostrādāt vairs ne tikai vēl dažus, bet vēl ilgus gadus.
Biruta Rīgā
Kā neuztvert dzīvi kā īstenību?
Senioru Dienā (03.08.2011.) publicētais raksts par vientulību vecumā bija tik lielisks, ka mūsu bibliotēkā Senioru lapas no Dienas eksemplāra tika izplēstas... Labi, ka bibliotēkā ir vairāki Dienas eksemplāri!
Man ļoti patika šajā rakstā Maijas kundzes teiktais, ka «gribētos būt vecākai, lai ātrāk skrien laiks un nebūtu jābūt vienai». Man ir tieši tāpat. Taisnība arī, ka ne tikai «strādāt ir forši, bet arī dzīvot», vienīgi man nepatīk šis lietotais vārds «forši» (fui!). Atliek tikai secināt, ka šis, vientulības temats senioriem ir ļoti svarīgs. Varbūt ir vērts to attīstīt tālāk - ar norādi, ka lapas no laikraksta ārā plēst nedrīkst!
9. augustā režisoram Oļģertam Kroderam palika 90 gadu! Viņš ir stiprs vīrs. Žurnālā Ir lasīju jauku interviju ar režisoru. Viņš saka, ka cilvēku vecu padara tas, ka viņam nav ko darīt. Nav mērķa. Cilvēks atrofējas un netrenē smadzenes.
Viss jau ir pareizi. Tikai režisoram ir paveicies, ka viņa darbs joprojām ir vajadzīgs. Ko darīt citiem?
Šis gads ir brīvprātīgā darba gads. Iespēju robežās esmu cītigi sekojusi aicinājumiem pievērsties brīvprātīgajam darbam. Bet tādu īstu aicinājumu īstenajiem senioriem nemaz nebija. Vieniem nav kas parunājas ar slimu cilvēku vai pagatavo viņam ēdienu, citiem nav kas pieskata bērnu, nav ar ko kopā pastaigāties, vēl kāds mokās ar bezdarbību un apcer savu bezmērķīgo eksistenci... Patiesībā nav kas sakoordinē vienus ar otriem! Taču šo kopā savešanas darbiņu nu gan nevar veikt vecs cilvēks, jo tas ir pārāk nopietni un atbildīgi.
Kāpēc nevarētu noorganizēt talku kādās lauku mājās vai kādu citu pasākumu bez ekstrām, jo pensijas daudziem ir ļoti minimālas! Tas arī attur no skaistajiem ceļojumiem. Diemžēl, paliekot veci, mēs visi neklūstam par labo Vectētiņu vai Vecmāmiņu. Ir daudz pārgērbušos vilku, no kuriem ir ļoti jābaidās. Bet atgriežoties pie Krodera - viņš saka: «Es neuztveru dzīvi kā Īstenību.» Es arī tā ļoti gribu. Faktiski tas ir tas, kā man un daudziem pietrūkst.
Varbūt Krodera kungs varētu būt tik laipns un Senioru Dienai uzrakstīt, kā to izdarīt? Man arī ļoti patīk viņa teiktais, ka jāseko sev, kaut gan tā plānprātība pienāk tā kā tā. Es pie viņa teiktā vēl piebilstu, ka pašiem to bieži ir grūti pamanīt. Ar šo ne visai optimistisko domu atvados.
Terēze, pensionāre